Diena paklupināja nakti, un rītausmā – tās kritiena brīdī – savu acu kaktiņos pēkšņi manīju cilvēku un mašīnu ņirbu, kas gluži kā kartona silueti šaušanas apmācībās atsperīgi, negaidīti iztaisnojās, tai pašā mirkli jau slīdot prom (kas to lai zina, cik no viņiem jau sen ir trāpīti, cik nekad mūžā nav pat aizķerti). Mana pilsēta, majestātiski puspamestā metropole, naktī atguvusi daļu pašcieņas – ne-cilvēcīgo ‘sevi’ – ar vieglu un visuresošu nopūtu, kas nezinošām ausīm izklausās kā pirmās desmit gaitu atsākušas mašīnas pie zaļās gaismas otrā kvartāla galā, atkal ļāvās savās ielās kā milzīga apmetņa krokās ņudzošo pilsoņu masām.

Kas to lai zin, kad Pilsētai apniks ikceturtdienas-piektdienas urīncunami katrā trešajā vārtrūmē, automašīnu smēķēšana tieši Tās sejā, kas neizbēgami bojā sienādu krāsu, regulāra sava ķermeņa aizdošana jaunai arhitektūras modes tendences iegribu apmierināšanai. Tās dienas vakarā, kad apnikums būs iestājies, ziņkārīgie suburbiju niekkalbji varēs paķert savu niršanas aprīkojumu un doties ciemos, kad vien vēlēsies, jo šīs mūžīgās ūdensprocedūras blakusefekts būs saimnieces viesmīlība, kas līdzināsies visaptveroši aristokrātiskai vienaldzībai. Bet līdz tam – ar cieņu, klauvējiet un noslaukiet kājas un mājmietpilsonību, pirms speriet soli tur, ārpusē.