Tāda sajūta, ka šai valstī starp retajiem visas sabiedrības tiešām izdzīvoti pārdzīvojami aprunājamiem kolektīvajiem mirkļiem ir julebryg un paskebryg gaidīšana, meklēšana, baudīšana. Par citām tradīcijām ij nepateikšu, vien zinu, ka kas līdzīgs masu uzbudinājumam vietējo sabiedrību pārņem 1.maijā, ko atkal gaidu ar nepacietību (varbūt arī Valpurģu dēļ). Un vispār – te interesanti vērot kā ikdienas un svētku praksēs ieaugusi un pārmainās politika. Latvijā (vai drīzāk – Rīgā) Darba svētki rūpīgi tiks iesmaržināts ar naftalīnu, bet 4.maijā – žēl, bet laikam jau paredzama līdz žēlumam mīļi nemākulīga propaganda. Visu enerģiju – 9.ajam? :)

Biju diezgan izbrīnīts, kad stāstīja par zibenīgo Dziesmu un deju svētku* biļešu izpārdošanu. Aiz ko tas? Publicitāte, par salīdzinoši lētām naudām baudāmi kultūras pasākumi, ‘latviskā pašapziņa’?

 *’deju’ mazo burtu un ‘otršķirīgā’ atvēlētā vieta ir gaušanās vērta, taču nu pagalam personiska tēma.