|
Jan. 19th, 2009|08:09 pm |
1819.gada 19.janvārī dzimis Edgars Alans Po.
Pirmoreiz ar viņa tekstiem saskāros aptuveni desmit-divpadsmit gadu vecumā, kad man viņa stāstus priekšā lasīja vairākus gadus vecāka kaimiņmeitene, kuru līdzās sajūsmai par stāstu burvību vadīja arī vēlme pabiedēt mazu puišeli. Tas viņai padevās diezgan labi - daļēji klausītāja dzīvās iztēles, daļēji lasītājas izvēlētās literatūras - viņas nolūkiem detektīvstāsti, ne parodijas, ne alegoriju pilnākie teksti taču nederēja-, un daļēji arī izteiksmīgās balss un pareizo uzsvaru dēļ. Tāpēc pirmās atmiņas par Po saistāmas ar "Fakti mistera Valdemāra lietā" un "Nodevīgo sirdi". Savādi, bet par "Melno kaķi" un "Svērteni un aku" vairs neesmu pārliecināts, tāpat kā par to, vai turpmākajās naktīs rādījās murgi. Drīzāk jau nē, lasīšanas seansi, par laimi, notika karstās vasaras dienās.
Protams, ar pāris stāstiem neapmierināts, grāmatu - 1988. gada diezgan šaušalīgo (izdevuma kvalitātes ziņā) "Zvaigznes" darinājumu - drīz atradu pats, vēlāk pārlasīdams ne reizi vien. Pusaudzības laikā uzmanību daudz vairāk novērtēju burvīgo cilvēkpētījumu "Pūļa cilvēks", tos pašus detektīvstāstus, arī pagalam savādo "Karalis Mēris". Un kā pēdējos atzinu stāstus, kam līdzinās krietni vēlākie Tvena humordarinājumi - "Pazaudētā elpa", "Saruna ar mūmiju", "Dzīvi apraktie".
Savos literatūras iespaidos blakus Po varu nostādīt tikai un vienīgi Hofmani (vai tad bija vēl citi?). Ā, un Vizma Belševica manās atmiņās vienmēr paliks tieši kā Po tulkotāja. |
|