|
Dec. 12th, 2008|03:59 pm |
Man nav 'sava' friziera, pie kā pierakstīties var tikai divus mēnešus pirms vizītes - der katrs, kurš ir gatavs rīkoties man piemērotajā laikā un kvartālā, un kam neuzmetas pārāk redzama zosāda, izdzirdot maģisko, padomjlaikam piemēroto, formulu 'apgrieziet, lūdzu'. Iespaidīgās tuvredzības (drīkstat to pieņemt kā metaforu, aha) dēļ man iet secen arī visas šķēru šņakstu ieviestās silueta izmaiņas. Un vēl man nepatīk runāt ar visas procedūras laikā, un tikpat liela nepatika ik pa laikam stiepties pēc brillēm katras piecas minūtes. Tāpēc parasti, kad meistaram šķiet, ka viss ir padarīts, varu vien uzlikt acenes, domās atķeksēt 'aha', retu reizi pateikt, lai pielabo 'tur un tur', un viss. Pofig, ka vismaz reizi gadā kādam ienāk prātā, ka tur ļoti labi sanāks a'la 'mališ Žora v Magadaņe' variants. Nu, gandrīz pofig. Ataug taču. Un man ir pieklājīgi draugi.
p.s. Jā, racionālistiem-mīnusniekiem uzreiz pasaku, ka man riebj ideja par lēcu nēsāšanu, vot.
p.p.s. Un mūžā neesmu maksājis vairāk par piecīti, nekad, nekad! |
|