| p'r'm'z' jeb zis iz dž'ms'n spīč |
Nov. 28th, 2008|12:48 am |
|
Lai es noticētu, vispirms man tas jādzird, vai labāk, jāizlasa. Un tikai uzrakstīts teikums kļūst pavisam neapšaubāms, pat ļoti īsts. To pēc tam var tikai parakstīt vai pārrakstīt, mētāt vietām komatus un punktus. Aizmirst - nea. Vien neatcerēties. Vēl var rakstīt garākus teikumus. Tādus, kuros doma paslīdz zem katra nākamā palīgteikuma kā arvien biezākiem pēļiem, ciemos iegriežoties kontinentālajiem ziemas vējiem. Aprises jau manāmas paliek aizvien, ideja jau knosās uz tā folkoriskās nezūdamības zirņa. Spartieši smietos. Tā lakoniski. Īsi. |
|