| pāraugti plaukti gan te, gan tur |
Oct. 25th, 2008|11:24 pm |
Es gandrīz nepiedalos ilgajās radinieku galdsarunās. Laime vēl, ja atrodas kāds attālāks radagabals-jokuplēsējs, bet viņu ierašanās ir neprognozējama. Droši vien, pieprasīti.
Jau bērnībā, ciemojoties pie vecāku draugiem ('vismaz vakariņas paēdīsi'), nekad nespēju nosēdēt mierīgi pie galda pēc šķīvju iztukšošanas, pat tad, ja neatradās kāds spēļubiedrs. Runas šķita garlaicīgas un vienādas, tikai arvien skaļākas, vakaram turpinoties. Pieklājīgi pateicos, piecēlos un ar jāņogu sulas glāzi aizgāju līdz grāmatplauktam, kas vai nu bija terra incognita vai glabāja jau agrāk noskatītu, varbūt pat iesāktu romānu vai citu, iespējams, interesantu lasāmvielu. Ieņēmu blakusistabā un klusākā svētlaimē varēju pavadīt turpmākās stundas, šad un tad iznirstot pēc glāzes vai deserta papildinājumiem, ar vienu ausi klausoties retāk redzēto viesu komentāros 'jums gan tam bērnam patīk lasīt' - pārējie jau bija pieraduši. Savos apartamentos jau tas bija vēl vienkāršāk, pie tā galda visiem taču tāpat nebija ērti.
Pusaudža gados vecāko paaudžu runas šķita tikpat garlaicīgas un neiesaistošas, bet nu jau pāreja no galda līdz plauktam prasīja lēnāku secīgu darbību virkni (laikam tāpēc, ka aizpildīju vairāk vietas, ja tā, tad formula 'cilvēka nozīme ir cieši saistīta ar viņa aizņemto telpu'). Ja viss bija jau līdz galam izpētīts, lietoju frāzi 'es laikam iešu mājās', kur nebiju no citu grāmatu pirkšanas paradumiem atkarīgs.
Vecāku rīkotās/apmeklētās viesības mani skar arvien mazāk, paliek vien dažādu iemeslu dēļ rīkotās radu sanākšanas, taču vienlaicīgi pieaudzis manis pie galda pavadītais laiks. Runāju gan tikpat kā nemaz. Vairāk klausos un pie sevis brīnos. Varbūt kāds manī čukst, ka gan tādas pasēdēšanas, gan sēdētāji ir izmirstoša parādība, ko nevar vairs tik pavirši laist garām. Tā jau ir, mielasts sen vairs nav pat ne otrs svarīgākais iemesls. |
|