|
Oct. 13th, 2008|02:07 pm |
Pārāk garš stāsts par Krievzemes iestādes apmeklējuma iemesliem un pašā poliklīnikā pieredzēto.
Pirms diviem gadiem Eerenpreiss kādā daudznozīmīgi pārgalvīga lēcienā satrieca un turpmāk kliboto kilometru dēļ vēl vairāk samaitāja savu potīti, pēdu vai varbūt tikai papēdi – kaut ko, kas sākās ar ‘p’ un bija labās kājas daļa. Pasākums gan tāpat sanāca tā tīri neko, galvenokārt anestēziķu - saldējošas jūras un alutiņa kombinācijas dēļ
Šim prātīgajam cilvēkam pēc nedēļas bija jādodas uz Sankpēterburgu, lai nodotos čaklām mācībām mēneša ilgumā, bet dažādu objektīvu un subjektīvu š(a)īzu dēļ ‘neatlika laika’ vizītei pie ķirurga, lai arī, savādi, labāk nepalika. Arī turpmākās nedēļas pilsētā pie Ņevas bija aizņemtas burvīgā sekojošu aktivitāšu kombinācijā, sakārtotām prioritārā secībā – mācībām (lasīt, sarežģītos neaizmigšanas centienos), krievu alus brūvējumu pārbaudē un klejojumiem pa milzpilsētu. Nevar teikt, ka ‘kājas jautājums’ bija aizmirsts. Drīzāk otrādi – tas tika pieminēts uz katra soļa, bet bija taču tik daudz iemeslu, lai par to neuztrauktos – nu, kāja, jā, sasista, jā, otro nedēļu uzpampusi, un kas par to? Un, tad vēl tas sīkums, ka par nepieciešamo poliklīnikas gājienu biju nemērā nobijies. Nu nebija viņam atmiņa saglabājusi nevienu labu un mierīgu stāstu par Krievijas valsts veselības sistēmas stāvokli un pašu darbinieku attieksmi, kas kalpotu kā mierinājums un veldze sirdij – ko tad darīt, ja ne bīties?!
Lai vai kā, ne obligātā polise, ne arī diezgan rūpīga informācijas pārbaude neļāva skaļi kliegt „hell, yeah! Privātprakses, here I (slowly) come!”. Tāpēc samierinājos ar likteni, kas čukstēja, ka nav par ko skumt, jo labākajā gadījumā būšu ieguvis savu vietu krievpastāstu virknē, sliktākajā – nu, fizisko traumu papildinās arī garīgā. Galu galā, ne jau visi ārsti ir ļauni – lielais vairums no viņiem ir vienkārši noguruši un garlaikoti, ha ha.
Labi, lai beigtu garo ievadu un pievērstos īstajam stāstam, pateikšu, ka galu galā arī Eerenpreisa kolēģi pamanīja viņa labās ekstremitātes zemceļa daļas ļoti izteikto bluķveidīgumu un pierunāja viņu aiziet uz poliklīniku, pat apsolīja pavadīt (jaukās dvēseles, lielākoties no sovjetijas nākuši, līdz ar to ļoti saprotoši un iejūtīgi dažās fobijās, tā ja).
Tātad, tuvākā poliklīnika atradās pelēkneizteiksmīgā ēkā, kas bija celta, vēlākais, Staļina laikā – to nebija tik viegli pateikt, jo attiecīgo rajonu starp Ļigovkas prospektu un Majakovska vārdā nosaukto staciju nebija skāris pilsētas jubilejas un/vai G8 sammita saceltais uzprišināšanas vilnis. Poliklīnika kā jau poliklīnika – visi, kam vairāk par 20, kaut reizi tādā ir bijuši. Atceraties tās celtnes ar centrālajām kāpnēm, nestrādājošu reģistratūru pa kreisi no parādes durvīm, dzeltenbālkrāsotām sienām, koka krēsliem vai soli telpas vidū? Kur Ieejot jūs apņem diezgan sastāvējies gaiss, kas vasarā bija nevis vēsāks – ko varēja gaidīt pēc augusta sausās svelmes – bet, kā lai to pasaka, savādāks? Iespējams, ne gaisa temperatūrā bija vaina – tā bija auras un emociju savijums, kas liek saspringt, visu un visus uztvert ar aizdomām, kas tāds, par ko domājot vien sapūcējies, kas tāds, kas niecīgāko jauno pacientu jautājumu „Atvainojiet, te ar numuriņiem?” liek uztvert ja ne ar norietu „Nē, rinda, es pēdējais”, tad ar iekšēju kaucienu.
Stop, atpakaļ pie stāsta. Tā kā bija vasara un atvaļinājumu laiks, strādāja tikai dežūrārsti, kas pacientīgo darba ritmu dažādoja, iedami viens pie otra ciemos, rokas ķiteļos sabāzdami. Viņi neskatījās ne uz vienu, lai arī pašiem sekoja visi sēdošo acu pāri. Jā, savukārt uz klīstošajiem holand.. atvainojiet, māsiņām pēc pirmās to atpazīšanas lūkojās vien tad, ja tās bija skaistas vai izskatījās pēc tādām, kas ļautu paātrināt atrašanos šajā nejēdzīgajā telpā ar nīkuļiem. Tā nu latišs nosēdās dzīvajā rindā, ar vienu ausi klausīdamies mūziku, ar otru – cilvēkus, kas bija iemesls tam, lai pēc kāda laika slinki pārbaudītu, vai pleijerī pietiek atmiņas arī audioierakstam. Lēnām tuvojās viņa kārta.
Atkāpei – Eerenpreisa krievu valodas zināšanas joprojām ir visai ierūsējušas. Saprast ta saprot it kā visu, bet runāšanu ir kā pa celmiem. Šis fakts nekādā ziņā neatviegloja viņa gaitas, visās nozīmēs. Bet ārsta kabinetā māsiņa, lēnām jautājot pierakstīja kartītei vajadzīgos datus, dzīvesvietu Latvijā ieskaitot, kas de jure joprojām bija Jelgava. Ķirurgs – cienījams, stalts un salts, respektu iedzenošs kungs, kurš bija no tiem cilvēkiem, kas dusmās runā lēnāk un klusāk – atgriezies nosēdās un sāka pētīt nelaimīgā pacienta papīrus, kurš jau kuro reizi bija sev teicis ‘mieru, tikai miemiemieeeru’ un centās atslēgt pāris nervu receptorus pašiedvesmas ceļā. (Tas mēdz nostrādāt, bet selektīvi). Lai vai kā, Ķirurgs tika vērots ar saasinātu uzmanību, lai nepalaistu garām nevienu viņa piezīmi. Pirmie vārdi, kas daudzmaz skāra Eerenpreisu, tika velīti māsiņai „Jelgava pišetsa s je, ņe s i”. Nākošajā minūtē sekoja reminiscences par padomju laikā strādātiem gadiem šai pilsētā („RAF že ņe rabotajet naverņeka? Nu da”) un atmiņā palikušiem vārdiem latviešu valodā. Sirdij silti palika un pasaulē kļuva gaišāk, nozīmētais nosūtījums uz rentgenu nemaz vairs nebiedēja. Tur rindas nemaz nebija, rentgenologs, kurš kā visi šie Eerenpreisa jelkad sastaptie speciālisti, bija savecējusi maza auguma sieviete, kas uzvedas kā svinspārnotās cāļumāte pie mazākās klienta nervozitātes pazīmes. Ar to arī mana tādienas vizīte beidzās.
Godīgās dvēseles un pārpratuma dēļ Eerenpreiss pēc nedēļas aizgāju vēlreiz, kas bija viņa trešā un pēdējā ciemošanās reize, kad, savu kārtu gaidīdams, redzēju ko tādu, ko tādu, par ko pastāstīšu nākamreiz, vien pačukstēšu, ka stāstā būs arī asinis... |
|