| mīlestība pret grēkāžiem |
Sep. 3rd, 2008|11:40 pm |
Reiz mamma no mājas plaukta man iedeva vēl nelasīto Lajoša Mešterhāzi darbu "Prometeja mīkla". Tai vecumā vēl nespēju nošķirt ne alternatīvās vēstures, ne fantasy žanrus, un te pēkšņi - grāmata, kas mainīja priekšstatus gan par vēsturisko romānu, gan atrisināja jautājumu par mītu saskaņošanu ar nemītisko (sauc kā gribi, realitāti, dzīvi, vēsturi).
Pirmais sajūsmas priekšnoteikums bija jau ievadā uzdotais autora jautājums - kā(da suņa)pēc par Prometeju pēc viņam piespriestā soda un pusoficiāla mīta par Hērakla veikto rescue mission vairs nav vispār nekādu ziņu/mītu? Kāpēc cilvēce savu atbrīvoto varoni nav pagodinājusi ne ar nozīmīgu kultu, un pat ne ar sūda zvaigznāju, kuri reizēm tika piešķirti tikai 'par skaistām acīm'?
Otrais sajūsmas iemesls - romāna darbības vide, laiks un varoņi. Secīgi - Grieķija Mikēnu ziedu laikos, galvenās personas - Prometejs, Hērakls un mirstīgie varenie. Kādu gan cepumiņu vēl par sengrieķu mītus no galvas zinošam jaunietītim vēlēties?
Abet bija arī labi tulkotā tekstā raits autora pārdomu, spekulāciju un populārzinātnes samaisījums loģiskā izklāsta mērcē. Tas tā, īsi par skaisto. Atvēršu vēlreiz kādā draņķīgā novembra dienā, sildoties ar nostaļģiju un kādu mate. |
|