a · ko · te · rakstīt?


April 9th, 2012

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
ko iemāca garš ceļš
Vakar pārrados mājās no atvaļinājuma. Biju Dānijā, satikt savu Labāko Daļu, kas tur ir apmetusies uz dzīvi šī semestra studijām, un pēc kuras sabiedrības es jau labu brīdi biju noilgojies. Ceļš uz turieni (un arī atpakaļ) veda ar autobusu. Jā, zinu, nav tā labākā izvēle, bet lidmašīna neietilpa manā cenu kategorijā. Brauciens ilga apmēram 34 stundas vienā virzienā. Pirmā diena ir labāka kā otrā - vēl nav apnicis sēdēt visu laiku, un ceļš vēl liekas interesants. Pa nakti pagulēt ir diezgan grūti. Un otrā diena jau ir garlaicīgāka - viss jau sen ir apnicis, mīļākās dziesmas jau tiek skip'otas, autobusa sēdeklis liekas taisīts no cieta akmens, un ceļš ir pēdējais, ko vien vēlies redzēt.

Beidzot ieradies savā galapunktā, satiku savu Labāko Daļu. Protams, jau pagājušo divu prombūtnes mēnešu laikā tika dibināts Skype kontakts (Dievs svētī igauņus), bet tomēr dzīvē visas balsis skan savādāk. Grūti to iedomāties, bet Viņas balsi praktiski nevarēju atpazīt. Tāpat Viņa manējo. Arī satikšanās brīdis bija apreibinošs - grūti saprast, ka tas patiešām notiek. Atmiņā nāk "David after dentist" - "Is this real life?". Tika iegādātas autobusa biļetes, un devāmies uz nākamo autobusu, lai dotos pēdējā braucienā - uz kojām, beidzot tikt vaļā no somu svara. Vēl joprojām sapņa sajūta, tiešām grūti bija sev iestāstīt, ka viss notiekošais patiešām notiek. Divu mēnešu garais forever alone brīdis jau bija licis aizmirst, ka Viņu pat jāsabučo reizi pa reizei.


Tikuši līdz kojām, un beidzot somas nost no pleciem. Duša. Un jau tiek kalti plāni pirmajam vakaram - dosimies uz "vecrīgu", apskatīt bārus. Ievietoju somā pāris aliņus (specpasūtījums no Latvijas - Lāčplēša Kastaņu alus, 8 pudeles), un devāmies ceļā. Pirmais - sēžam parkā pie bibliotēkas un dzeram latviešu alu. Tur drīkst gan sēdēt zālē, gan dzert alu uz ielas - tātad, tas arī tika izmantots. Pēc tam devāmies atrast alternatīvo bāru, izdevās, atradām. Tur iekšā drīkstēja pīpēt. Iegādājām alu ar nosaukumu "Spitfire" - tas ir mans vecais, vecais nickname no seniem, seniem laikiem. Pēc minūtes jau klāt kaut kāds dānis, protams, ka dredu dēļ jautā, vai es pīpējot zālīti. Saku, "jā". Tad vēl kaut ko teica, bet es nesapratu - pirmkārt, viņš bija piedzēries, otrkārt, kad dāņi runā, liekas, ka viņiem ir ēdiens mutē. Likās, ka jautā, vai man ir kaut kas ko pīpēt, teicu ka nav. Man uzreiz saka "two minutes!!! two minutes". Pēc divām minūtēm tiešām viņš ir atpakaļ ar "mantu", papīrīšiem, un speciāliem kartoniem priekš filtriem. Dod man to visu, un saka "have a nice weekend". Nu - tāda ir Dānijas iedzīvotāju attieksme pret dredainiem cilvēkiem.


Jau pirmajā vakarā sapratu, ka atkal gulēt kādam blakus ir daudz labāk kā censties vienam pašam satīties segā, lai būtu silti. Tiešām, nav labākas sajūtas pasaulē, kā pamosties blakus Viņai.


Tālāko dienu piedzīvojumi atnesa "pazaudētu" telefonu (patiesībā telefons bija manā somā, paši sevi izjokojām 1.aprīlī), dažu muzeju apmeklējumus, patiešām pazaudētu maku, Adamsu ģimenes skatīšanās no rītiem pie brokastīm, alus dzeršanu, vīna dzeršanu, sēdēšanu zālē un dienas baudīšanu, riteņbraukšanu, smaidus, smieklus un daudz daudz daudz patīkamas sajūtas.


Un tad pienāca Pēdējais Vakars. Jākravā čemodāns, jādzer pēdējie ali un jāpīpē pēdējās cigaretes, jo kā ar nazi ribās baksta sajūta, ka manas stundas šajā kopā būšanas paradīzē ir skaitītas, un ar katru minūti tuvāk nāk Atvadīšanās - šausmīgākā nodarbe no visām. Pēdējo reizi teikt "ar labunakti", pēdējo reizi aizmigt blakus, pēdējo reizi pamosites blakus un pateikt "labrīt" - ar visiem izpūrušajiem matiem (un drediem), aizlipušajām acīm, stīvajām rokām un kājām, lielām rīta žāvām. Nācās nu celties sajā Pēdējā Rītā un gatavot Pēdējās Brokastis, izpīpēt Pēdējo Rīta Cigareti un izdzert Pēdējo Rīta Kafiju, kāpt Pēdējā Autobusā Uz Centru un tā tālāk. Pēdējo Minūšu Sajūta ir tik nomācoša, ka tajā brīdī pat vairs nav ko teikt. Liekas, ka neko nepaspēsi pateikt, un nekādi vārdi arī vairs mutē nenāk. Centos saņemties un nomierināties. Klusas atvadas, un grūti izvēlēties cik reizes teikt "ļoti" pirms "mīlu", visdrīzāk jo vairāk jo labāk. Un tas brīdis, kad autobuss sāk kustēties, un es māju ar roku Viņai, un viņa attālinās. Autobuss izmet slaidu līkumu ap autoostu, un atkal ieraugu Viņu jau ceļā prom, pamājam rokām, un tad es esmu pavisam prom. Tas brīdis, kad Viņa pazūd no redzes loka, ir visnepatīkamākais.


Un ko tālāk? Tālāk ir nākamais apmēram 34 stundu autobusa brauciens, atpakaļ uz Mājām. Lai gan es vairāk par savām mājām uzskatu jebkuru vietu, galvenais, ka tikai Viņa ir blakus. Mums Mājas ir tur, kur esam mēs. Un šīs lieliskās nedēļas laikā mūsu Māju Sajūta ļoti labi iederējās arī tur, Dānijā.


Ieslēdzu mūziku. Iepriekš apnikušās dziesmas jau atkal liekas tīri tā neko, pirmie ceļa kilometri arī nav slikti. Bet ar laiku arī šoreiz tas viss zaudē savu skaistumu. Ceļš ir tikai ceļš, un mūzika ir tikai mūzika, bez sava skaistuma katrā sīkumā.


Lietas, ko esmu sapratis:



  1. man patīk skatīties uz pilsētām no malas. kad tuvojies lielai pilsētai, vislabāk jau no augšas, un redzi pāri visai, visai pilsētai. pāris sekunžu laikā var aplūkot visu pilsētu, un braucot jau tuvāk tu jau visu zini, tu zini kāda ir sajūta tajā pilsētā. vēl pie tam, skats ir smuks;

  2. nekas tā nepalīdz saprast, cik tālu Viņa ir, kā aizbraukt pie Viņas ar autobusu. kad es redzēju katru ceļa metru, katru ceļazīmi, katru pilsētu, katru krustojumu un luksoforu, kam bija jābrauc garām, lai tiktu pie Viņas, tikai tad es sapratu, cik tālu Viņa patiesībā ir;

  3. nekas tā nerada Ceļa Beigu Sajūtu, kā tas, ka tavs galapunkts sāk parādīties uz ceļazīmēm. no tās vietas tu jau praktiski esi klāt, vismaz domās noteikti.


Tāds nu ir mans pēdējās nedēļas stāsts. Kopsavilkums - prieks, ka aizbraucu. Tagad būs spēks izturēt vēl nākamos divus prombūtnes mēnešus. Un es ļoti, ļoti, ļoti gaidu Mājās savu Mājas Sajūtu, savu Labāko Daļu, savu Dzīves Jēgu, Viņu.

Pašsajūta:
priecīga nostaļģija
Fonā skan:
6 gigabaiti random mūzikas
* * *

Previous Day · Next Day