Rīts sākas ar asinsspiediena mērījumu. 130/90. Labi nav, bet nav arī 170/110. Galva nereibst. Tātad tomēr nervi. Cerams?
Nejūtos pārāk labi, kakls joprojām sāp jau otro nedēļu, šķiet, ka varētu būt atvilnis, mans senais stresa draugs, bet nevar zināt, jo zāļu atvilnim man nav, un tās nekad nepalīdzēja. Varbūt jādzer mazāk kafija? Pa dienu brīžiem liekas, ka grūti elpot, norakstu to uz stresu un trauksmi, organisms liekas uzvilkts kā stīga. Vakarpusē sākas drebulis, nu tāds temperatūrai raksturīgais. Izlemju, ka temperatūru nemērīšu, ja vien nesajūtos sliktāk, lai nesākas panikas lēkme. Ap astoņiem vakarā neplānoti aizmiegu, zem segas siltumā, pamostos desmitos un kādu brīdi nesaprotu, kas vispār notiek. Izlemju piecelties, padzerties, pārģērbties. Ir auksti, ir karsti, sāp galva, šķiet, ka kakls dīvains un elpot grūti. Nesaprotu, vai stress, vai tomēr... vieglāk pieņemt, ka stress. Temperatūru vēlreiz izlemju nemērīt, negribu vēl vienu panikas lēkmi. Nolemju nogaidīt un paskatīties, kā jutīšos rīt.
Drebulis atsākas, ne klasiskais trauksmes drebulis, bet tāds, man ir mazliet karsti, mazliet auksti, karsta piere. Izlemju par labu vēl vienam Lexotanil un miegam.