: Pašizolācija diena nr.42
Laiks iet uz priekšu. Pēc četrdesmit dienām ir jau pierasts, ka šis ir "new normal". Trauksme ir kritusies, panikas lēkmes vairs nav. Sapratu, ka nevaru lasīt katru dienu ziņas un cilvēku pieredzes stāstus par slimošanu. Tas viss rada iespaidu, ka gals klāt. Nav tā, ka domāju, ka saslimstot viss būs ok, bet nedomāju arī vairs, ka jāliekas zārkā. Vairāk ir radusies tāda "kā būs, tā būs" domāšana. Cenšos vairāk izbaudīt lietas, kas sagādā prieku, neapstādināt dzīvi. Nav taču pat zināms, cik ilgi šis viss, un kas notiks nākotnē. Pat ja nevar iet uz koncertiem, kafejnīcām utt., var tomēr atrast kaut ko interesantu, ko darīt mājās.
Ievēroju noteikumus, mazgāju rokas, distancējos, netiekos ar ļaudīm. Uz veikalu cenšos iet reizi nedēļā, un reizi nedēļā veicu arī online pasūtījumu. Uz veikalu eju pēc svaigiem produktiem, kurus tomēr gribas redzēt dzīvē, pirms nopirkt. Cilvēki sākuši vairāk ievērot distanci un noteikumus, pat manā mazajā Maximā lielākoties visi uzmanīgi lavierē ar ratiņiem, un, kad esmu veikalā, tur reti kad ir vairāk kā pieci pircēji. Un mazliet prieks par Latvijas kopējiem rādītājiem, cipars aug, bet tā pamazām. Šodien seši jauni gadījumi. Seši. Nevis sešdesmit vai seši simti.
Skumstu pēc ģimenes, radiem, draugiem. Reāli gribas kādu apķert un samīļot. Tikmēr iztiekam ar Whatsapp bučām un video zvaniem. Četrdesmit divas dienas. No vienas puses daudz, no otras puses, knapi vien pusotrs mēnesis. Jāturās.
Laiks iet uz priekšu. Pēc četrdesmit dienām ir jau pierasts, ka šis ir "new normal". Trauksme ir kritusies, panikas lēkmes vairs nav. Sapratu, ka nevaru lasīt katru dienu ziņas un cilvēku pieredzes stāstus par slimošanu. Tas viss rada iespaidu, ka gals klāt. Nav tā, ka domāju, ka saslimstot viss būs ok, bet nedomāju arī vairs, ka jāliekas zārkā. Vairāk ir radusies tāda "kā būs, tā būs" domāšana. Cenšos vairāk izbaudīt lietas, kas sagādā prieku, neapstādināt dzīvi. Nav taču pat zināms, cik ilgi šis viss, un kas notiks nākotnē. Pat ja nevar iet uz koncertiem, kafejnīcām utt., var tomēr atrast kaut ko interesantu, ko darīt mājās.
Ievēroju noteikumus, mazgāju rokas, distancējos, netiekos ar ļaudīm. Uz veikalu cenšos iet reizi nedēļā, un reizi nedēļā veicu arī online pasūtījumu. Uz veikalu eju pēc svaigiem produktiem, kurus tomēr gribas redzēt dzīvē, pirms nopirkt. Cilvēki sākuši vairāk ievērot distanci un noteikumus, pat manā mazajā Maximā lielākoties visi uzmanīgi lavierē ar ratiņiem, un, kad esmu veikalā, tur reti kad ir vairāk kā pieci pircēji. Un mazliet prieks par Latvijas kopējiem rādītājiem, cipars aug, bet tā pamazām. Šodien seši jauni gadījumi. Seši. Nevis sešdesmit vai seši simti.
Skumstu pēc ģimenes, radiem, draugiem. Reāli gribas kādu apķert un samīļot. Tikmēr iztiekam ar Whatsapp bučām un video zvaniem. Četrdesmit divas dienas. No vienas puses daudz, no otras puses, knapi vien pusotrs mēnesis. Jāturās.
Current Music: Prāta Vētra - Kas būs, būs