miljardiem mazu zvaigznīšu manā kapucē

09:44 pm

Pieverot naksnīgo sarunu nogurdinātos plakstus,

Jūtos kā velkot ar maigu otu pāri sapņainas kvalitātes zīdam...

Tevis dēļ, likteņa skaistākā māsa, tik klusi

Nogurušos plakstus es reizēm turu vaļā līdz rītam.

 Zīmējums uz visbaltākā zīda, zelta līnijām vītām,

Plūst debesu krāsas līdz galējai robežai un augšup pa dzīslām.

 Tevis dēļ, zvaigžņu spožuma brīnum, tik klusi

Naktīs es sarunājos ar savām drebošām stīgām.

 Skudriņu lielceļa tīklojums uz muguras neliekas dzīstam,

Enģeļi meklē un neatrod trajektoriju īsto.

 Tevis dēļ, pārdrošā sapņa glabātāj, tik negaidīti

Šoruden esmu no jauna piedzimusi

Ziedā, kuru nekad, nekad nevēlos redzēt vīstam.

Pieverot naksnīgo sarunu nogurdinātos plakstus,

Jūtos kā velkot ar maigu otu pāri sapņainas kvalitātes zīdam...