miljardiem mazu zvaigznīšu manā kapucē

July 13th, 2006

12:00 am

Debeszilo svārku vilnīši kutina kājas, kuras var izkārt pa logu, kad skaties zvaigznēs. Fonā skan maigs regejs no lietainās Parīzes milzīgā veikala, uz grīdas vēl pāris čaukstošu maisiņu un pasaku grāmatiņa franču bērniem uz gultas. Zvaigznes šovakar pablāvas, bet skumjas. Un runā latviski. Tik patīkami un reizē tik skumīgi vērot debesis šovakar, no prāta neizskrien vakari tur, paradīzē un asaras jau pakšķ kā pupas. Man laikam nav lemts būt zvaigznei un redzēt visu vienlaicīgi. Es gribu par daudz - vismaz actiņas jāpiever, kad sapņoju. Rītu sākšu ar balto platmali galvā un cepināšanos dārzā ar ogu bļodām blakus. Sirds, dod man spēku iemīlēties šejienes ikdienā, dod spēku atgriezties realitātē... 

Dod spēku neredzēt sniegu un kalnus vēl tik ilgi...

05:51 pm

es nevaru dzīvot šitajā svīdenī - man vajag manu 6.jūlija sniegputeni!

Powered by Sviesta Ciba