miljardiem mazu zvaigznīšu manā kapucē

11:25 pm - Slimiķa hronika

šodien no pāris dienu atvaļinājuma atgriezās mans karstais, ugunīgais draugs Drudzis ar draudzeni Temperatūru pie sāniem. viņa atmeta savus garos šokolādes brūnos matus, noplikšķināja garās, izteiksmīgās skropstas, zem kurām zibinājās nerātnas riekstu brūnas acis un pīkstošā, izlutinātā balstiņā paziņoja : "tu būsi manā varā tik ilgi, cik vien es to gribēšu. tu man neko nespēj padarīt! un, ja vēl neesi pamanījusi, tu neesi nekas. tava vērtība dzīvsudrabā ir 36,8, bet mana - o ho ho - veseli 39,5." "ko lūri? nav neviena, kas tev palīdzētu?" viņa noņirdza nu jau sajukušas meksikānietes balsī.

[nepadoties, tikai nepadoties...]

taču tur jau viņi nāca  - padotie, līdzskrējēji, sauc kā gribi. Ducis galvassāpju, nemiers, kaulu lauzējs, smadzenes rībinošs klepus un vēl, un vēl, un vēl.

[saraujos kamoliņā sniegbaltā palaga vidū  - esmu viena.]

man gribas kā mazai meitenei ielikt galvu kādam klēpī un lēni ritināt savas sāļās asaras pār karstuma viļņu izbalinātajiem vaigiem. nevaru, vairs nevaru. viss tik karsts un liekas, tūlīt sprāgšu. noglaudi man galvu, māmiņ, un saki, ka viss būs labi. mierini, māmiņ, līdz aizmiegu...

[neviena nav. es aizmiegu, iespiedusi galvu plaukstās, jo tās ir vienīgās, kuras, nezināmu iemeslu dēļ, brīžiem kļūst vēsas.]

11:38 pm