Jau otru nakti pēc kārtas nosapņoju visādas šausmas. Kroņa numurs bija šonakt, kad biju nonākusi kādā mājā, kur vienā no telpām labā noskaņojumā kaut ko fotografēju. Pabeigusi fotografēt, priecīga devos ārā un sāku kāpt lejā pa kāpnēm. Izrādās, ēkā noticis slaktiņš un visapkārt mētājas asiņaini līķi baltos apģērbos. Kāpjot lejā, saskaitīju kādus četrus, bet nama pagalmā smuki blakus viens otram divās rindās gulēja vēl seši.

Spēlējot Minesweeper, vienmēr izbrīnos par to, cik fascinējoši var darboties smadzenes. Ikdienā daudz retāk izdodas notvert tos mirkļus, kuros smadzenes uzskatāmi parāda, ka pašas par sevi ir jaudīgākas, nekā mans apzinātais prāts. Nezinu, cik skaidri man izdodas izteikties, bet mēģināšu paskaidrot. Kad spēlēju Minesweeper, es ļoti bieži atskārstu, ka zinu, ka šajā lauciņā slēpjas mīna, vai tieši otrādi - varu droši klikšķināt un būt droša, ka pagaidām vēl nedošos varoņa nāvē. Reizēm es mēģinu sev apzināti paskaidrot, kāpēc tas lauciņš ir vai nav drošs, un ļoti bieži saprotu, ka man nav izskaidrojuma. Smadzenes it kā pašas paveic skaitļošanas darbu un neuzskata par vajadzīgu mani informēt par to, kā tās to dara. Un, galvenais, nekļūdīgi. Kādreiz matemātikas stundās skolotāja bieži aizrādīja, ka neizmantoju garos pierakstus, bet, kā es, sasodīts, varu zināt, kur tās smadzenes ņem to rezultātu. Es parasti zaudēju tajos stūros, kur mīnas atrašanās vieta ir jāuzmin. Mana intuīcija darbojas tikai pati par sevi, tiklīdz es ceru izvilināt no tās kādu labumu kādā spēlē, tā viņa pagriež man muguru. Man liekas, pat otrādi - dara visu, lai man nepaveiktos, hah. Bet es viņu tāpat mīlu, jo lielajās lietās viņa strādā ļoti dūšīgi.

Tā uzreiz varu iedomāties vēl tikai vienu tādu efektu, kura dēļ man neizbēgami jāiedomājas par savām smadzenēm, un tā ir mana redzes atmiņa. Es vispār ievēroju, ka man tā ir diezgan laba tikai te, Rīgā, kad sapratu, ka varu palīdzēt atrast mīļajam pazudušas lietas pēc tā, ka acu priekšā iznirst bildīte ar meklējamo priekšmetu un visām pārējām mantām, kas stāvējušas tam blakus tad, kad pēdējoreiz esmu to redzējusi. Tas paskaidroja, kāpēc, dzīvojot Liepājā, lielas nekārtības apstākļos man savā istabā izdevās atrast nepieciešamo daudz vieglāk, nekā tajās retajās reizēs, kad istaba bija sakārtota un viss salikts mistiskajās tam paredzētajās vietās. Žēl tomēr, ka man šis efekts nepavelk līdz tam, ka varētu tā naski pāršķirstīt grāmatu un vēlāk, braucot tramvajā, to izņemt no smadzeņu plauktiņa un lasīt.

Agrāk brīnījos par saccharomyces (jes, varu uzrakstīt šo lietotājvārdu pēc atmiņas) sapņu aprakstiem - kā var nosapņot tik plašus sižetus, rosību, dzīvīgumu. Man agrāk vienmēr bija emociju un sajūtu ziņā vērienīgi sapņi, bet pārsvarā tajos bija tumšs un īsti nekas nenotika. Drīzāk kaut kāds saspenss kā šausmenēs. Bet laikam jau tas atkarīgs no tā, cik rosīga ir paša dzīve, jo tagad arī man ir sižeta ziņā plaši sapņi. Diemžēl spējas un prasmes to visu pierakstīt tāpēc vien, ka esi sācis tādus sapņus redzēt, klāt netiek piemestas. Tāpēc nemēģināšu atstāstīt visu sapni, bet mēģināšu pierakstīt vienu interesantu epizodi.
Es biju nonākusi kādā ēkā (iespējams, Liepājas mākslas skolā) un brālis man uzsauca, lai kāpju augšā. Paskatījos uz kāpnēm, bet tās veda lejup, tad it kā balss no nekurienes man paziņoja, ka vajagot tikai paļauties un kāpt augšā. Redzēju, ka brālis kāpj pa tām iedomātajām trepēm, tomēr pati tobrīd nesaņēmos, jo baidījos uzkāpt līdz pusei un tad sākt šaubīties, iedomājos, ka tad būtu jākrīt no liela augstuma. Pēc mirkļa līdzīgā veidā nācās kāpt lejā vietā, kur kāpnes it kā ved augšup. Tik interesanti taustīties ar kāju pēc tā neredzamā pakāpiena cauri redzamajam. Vienubrīd kāpjot patiešām sāku šaubīties, tad redzamās kāpnes sāka sacietēt un es tajās uz mirkli iestigu un izbijos, ka mani saspiedīs tā, kā bojevikos tās mašīnas, kas iebrauc kaut kādos būvniecības laukumos, kur vienmēr viņus gaida kāds ļaunais ar saspiedējmašīnu, bet pēc tādas epizodes nešaubīties kļuva pavisam viegli un es droši kāpu lejup.
Vēl arī bija ļoti jauka sapņa vieta, kur gulēju, kāda klēpī ielikusi galvu. Bet tādas lietas jau vienmēr jaukas gan sapņos, gan nomodā.

Sapnī terapeite man paziņoja, ka astoņus gadus esot pavadījusi cietumā.

Biju aizmirsusi, ka slimošana ar paaugstinātu temperatūru visu pārveido. Nekontrolēti, vairākas reizes visas dienas garumā krītu dziļā miegā un sapņos izdzīvoju veselas atsevišķas dzīves. Ticamas, spilgtas un detalizētas. Dvēsele izdeg un tīrās, atmetu lieko. Tikko pabeidzu lasīt "Alises piedzīvojumus brīnumzemē", kas vēl vairāk sagrozīja manu šobrīd jau tā sirreālo pasaules uztveri. Jo vairāk tāpēc, ka kāds grāmatas ilustrācijas papildinājis ar saviem elementiem - Alisei vietām piezīmētas ķēdes, kas savažo rokas, ilustrācijai ar trīs māsām - tādas pašas ķēdes ap kājām, un viņu augumi ar zilas pildspalvas līnijām nu sasieti kā mūmijām.
Atgriezties cibā gan, izrādās, ir grūtāk, nekā biju domājusi. Tomēr reizēm, kā šobrīd, sagribas aprunāties. Ciba kaut kā ļoti satrauc, satricina. Tas, kā es lasu un visu briesmīgi ielaižu sevī, nespējot uzbūvēt distanci brīžos, kad nav spēka to visu pacelt. Tas, kā es uztraucos, kad rakstu - baidoties aizvainot, nogurdināt, izaicināt. Tās lielās bēdas, kad negaidīti tiec atdraugots. Man gribētos to visu tādu virtuālāku, sajūtu ziņā mazāk reālu.

Kaut kādu ādu gan nomest vajadzēja. Izdzēsu visas savas paralēlās dienasgrāmatas (kopā ņemot, sešas), ko varēju atcerēties. Atstāju vienīgi to, kurā lieku dzejoļus.

Skumīgi, ka tik maz atceros no šīs nakts dīvainajiem sapņiem, bet izteiksmīga epizode bija aitu ganāmpulks, no kurā daļa aitu bija saslimušas ar tilapiju (sapnī tas bija slimības nosaukums). Veselās aitiņas bija ar melnām ausīm un melnu galvu tā, it kā būtu uzvilkušas lidotāju cepures, bet slimajām ausu galiņi bija balti un balts arī ap acīm - it kā pāri tai melnajai lidotāja cepurei būtu uzvilktas baltas lidotāju brilles.

Miedziņš. Kā pārnācu vakar mājās, tā deviņos jau biju nost. Pamodos piecos, paēdu, iedzēru tēju, palasīju, bet sešos jau atkal biju saldi aizmigusi un čučēju līdz pat šim brīdim. Miegs gan nāk joprojām. Sapņoju visādas labas un ne tik labas lietas, bet visvairāk man patika redzēt sapnī koši zilo "Narvesen" virtuli.
Nākot mājās, iepriecinājos par kādu sarunu. Pie gājēju pārejas stāvēja sieviete stāvoklī un apmēram 9 gadus veca meitene, viņas acīmredzami par kaut ko nevarēja vienoties. Sieviete sāka iet pāri ielai, kamēr luksoforā vēl rādīja sarkano gaismu, meitene iecirtīgi palika stāvam. Sagaidījusi zaļo, viņa skrēja pie sievietes, dusmīgi saucot: "Sama učila!"

"(..) Mums vajadzēja fotografēties kopā ar kādu priekšmetu, kas simbolizētu mūsu nākotnes nodomus. (..)

Kad man jautāja, par ko es vēloties kļūt, es atbildēju, ka nezinu.
- Ak, gan jau zināt, - iebilda fotogrāfs.
- Viņa vēlas būt viss uzreiz, - pazobojās Džei Sī.
Es sacīju, ka gribu kļūt par dzejnieci.
Nu visi metās meklēt kaut ko tādu, ko es varētu turēt rokās.
Džei Sī ieteica dzejas grāmatu, bet fotogrāfs šo ideju noraidīja, būšot pārāk banāli. Tam vajagot būt kaut kam tādam, kas sniedzot dzejniekam iedvesmu. Pēdīgi Džei Sī paņēma savu jaunāko cepuri un nokabināja no tās vienu vienīgo mākslīgo rozi garā kātā.
Fotogrāfs rīkojās ar karstajiem, spilgtajiem prožektoriem.
- Parādiet nu mums, cik laimīga jūtaties, kad rakstāt dzejoli!"

(c)Silvija Plāta, "Stikla kupols"

Dažos no pēdējiem sapņiem esmu murcījusi pa rokām Kafku, un tie ir bijuši tie sapņi, kas atstāj ļoti reālistisku pēcsajūtu. Ļoti silti un brīnišķīgi. Bet viņš nemaz nav mainījies - tāpat nemāk ievilkt nagus un joprojām, paņemts rokās, tirinās kā mazs čūskulēns. Es pukojos - kāpēc nevar vairāk ļauties un pamīļoties, sazin, kad atkal redzēsimies, un vai vispār.

Šonakt sapnī pareizticīgo baznīca. Varbūt zemapziņa grasās mani izvadāt pa visu konfesiju baznīcām.

Jau otrreiz sapnī biju katoļu baznīcā (neviena konkrēta nomodā man zināma baznīca tā nav), kurā šoreiz bija ļoti daudz melnādaino. Brīnījos, kā Latvijā vienuviet viņu var būt tik daudz. Tad viens jauns vīrietis tur sāka ar mani flirtēt. Pēc dievkalpojuma viņš mani izsekoja, uzradās te ceļa priekšā, te pielavījās no aizmugures, un es nesapratu, vai tas ir tā nevainīgi vai arī viņš plāno man jebkā nodarīt pāri. Bet tad es piepeši ieraudzīju ezīti un sarunāju, lai viņš nāk man līdzi, teicu, ka pabarošu. Vīrietis beidzot bija nez kur pazudis pavisam. Mēs ar ezi divatā gājām diezgan tālu pa naksnīgām, laternu vāji apgaismotām pilsētas ielām viens otram blakus, līdz kādā sētā viņš pamanīja ēdienu un nogriezās tur.

Ja tā ir vasara, kad depresivitāte atkal sažņaudz savās ķetnās, tas vienmēr ir grūtāk. Tā uzmācīgā gaisma, kas bāžas virsū kopā ar putnu dzīvespriecīgo pļerkstēšanu un cilvēku balsīm. Karstums, kas liek izjust ķermeni kā smagu, lietū izmirkušu miltu maisu, tā var tikai bezspēcībā velties pa dzīvokli. Tā kņada, kurā nespēj pietiekami savākties, koncentrēties, lai spētu ieklausīties sevī - kas tad atkal, no kurienes šis izmisums? Tomēr tikai rūpīga klausīšanās varētu palīdzēt ieskicēt kaut kādas izejas aprises. Kārtējais apburtais loks.
Ja tā ir vasara, tad tas vienmēr ir sasodīts bezmiegs. Kurš dzen to sauli kopā ar visiem tiem putniem un dīvaiņiem kanoe laivās celties pirms četriem, kad es vēl neesmu pietiekami nomierinājusies, sagatavojusies, lai spētu iemigt? Miegs izsmej. Noliek mani gultā un tad mētā pa to stundām ilgi, un es pārgurumā spēju tikai raudāt. Plosošs nemiers.
Vakar, kad pa dienu izdevās nosnausties, redzēju sapnī pašnāvību izdarījušās klasesbiedrenes māsu. Biju pie viņas ciemos, visu laiku staigāju pakaļ, iztaujādama, kas tur toreiz īsti notika, kāpēc tad tā un kā tas ir, ja tev māsa izdara pašnāvību. Un es redzu, ka viņa negrib atbildēt, ka viņai asaras riešas acīs, bet pieklājības pēc uz visiem jautājumiem atbild, un es skaidri saprotu, ka tā nav tēma, par ko viņai patiktu runāt, bet bāžos virsū ar lūgumiem paskaidrot vēl sīkāk cerībā, ka viņa skaidri nepateiks, ka negrib par to runāt, jo man taču vajag visu zināt. Mirušās māsas rēgs klīda pa māju, bet arī neko vairāk nepaskaidroja.

Nespēju atgūties - vakardienas murgs neiziet no prāta. Dusmas, bezspēcība, provokācijas, agresija, bailes un atsvešinātība. Sapnis, kas it kā visu uzspridzinājis, un sprādziena putekļi turpina lēnītēm sijāties man pāri, un es baidos, ka tie mani apraks pavisam.

Vakarpusē biju nolikusies pasnaust. Jauko, tukšo miedziņu nomainīja sapņi, bet sapņus - murgi, no kuriem drīz modos izbijusies un nogurusi.
Bet vienmēr satraucošākais ir, ja sapņi izrādījušies pravietiski. Labi, ka realitāte reti ir tik dramatiska, vismaz ne ārēji.

Sapņa noslēgumā lūkojos uz citplanētiešu kuģi - tas neilgā laika posmā parādās jau otrreiz. (Nu, lūk, un tā vienmēr - tiklīdz atkod, kāpēc kāds elements sapņos atkārtojas, vietā nāk cits.) Izdomājos no visiem galiem, par dažiem variantiem pat ļoti sāku satraukties (no sērijas - vai tiešām atkal!?), un nolēmu paskatīties, kā tad tādas lietas skaidro vispārīgi.

While many alien abductions have been reported in dreams a UFO is a symbol of the universe in that your subconscious mind is focused upon trying to reach the higher self. Seeing the UFO drifting in the sky means that their is something in your life where you are trying to create a hybrid between your emotions and feelings of being level headed - is in the process of being tested.

If the UFO was not round but any other shape then this dream often suggests that you are going to release some potential in your life in the near future. If the UFO was a bright white light then this is a spiritual symbol - to develop you spiritually.

Kopēts no šejienes.

Man der, izlikšos, ka visam ticu. :)

Naktī murgoju par miestu, kurā dzīvoju līdz 2. klases beigām. Aiz bailēm pamodos, un tad likās, ka kāds satvēris manu roku virs elkoņa. Domāju, vai tā bija psihosomatiska reakcija, kas saistīta ar nesen cibā lasītu ierakstu, vai arī patiešām piedzīvoju to pašu.

Pēc tam sapņoju vēl kaut ko, kā saturu vairs neatceros. Parosījos pa dzīvokli, lai aizgaiņātu bailes. Un vēlāk, atkal migā, atgadījās kaut kas, par ko joprojām nesaprotu - tas tiešām notika, vai es to nosapņoju, bet mīļajam kauns jautāt.