NOTHING WORTH HAVING COMES EASY

.

Mon, 22 Oct 2012 19:24:51 GMT

Man sasodīti riebjas, ka manī nav ne piles pozitīvisma. Nekad patiesībā nav bijis. Un ik reizi, kad sajūtu mazu cerību, ka tā varbūt būs tā reize, kad viss notiks tā, kā tam jānotiek, es maldos. Varbūt tāpēc viss šis cinisms un pesimisms.
Tagad es malkoju vīnu un domāju par to kā es vēlētos tikt visam šim pāri tikpat viegli kā viņš. Kā es vēlētos par to nedomāt, nejust smagumu un izlikties, ka šī visa nekad nav bijis. Bet es joprojām gaidu zvanu. Es joprojām gaidu vārdus. Es gribu, lai viss, kas tika pateikts ir tīrākā patiesība. Es negribu būt tā muļķe, kas netiek pāri kādam, kamēr viņš jau sen domā par kādu citu.
Es vienkārši gribu, lai man pasaka, ka viss būs labi un lai tā tiešām arī ir. Es gribu zināt, ka viņam nav vienalga. Es gribu, lai viņš cīnās un pierāda. Es negribu tikt aizmirsta un pārdzīvota tik ātri, kamēr man vēnās cirkulē tikai viena un tā pati doma. Un es negribu šo lepnumu, kas neļauj man piezvanīt, kas neļauj man izteikt vārdus un spert kādu soli, kaut arī man tas nekad nebūtu jādara.

Fri, 19 Oct 2012 16:35:53 GMT

Un tā viss beidzās. Tā es izbeidzu to, ko tik ļoti vēlējos turpināt un baudīt. Tā es biju spiesta to izdarīt. Un tā tam neviens nepretojās. Es būtu piedevusi, būtu pieticis ar vienu vārdu, bet pretī saņemts tikai klusums. Es joprojām muļķīgi gaidu, ka varbūt pretosies beigām, ka varbūt to tā neatstās, ka varbūt viss tā nepaliks. Muļķīgi - tieši tā! Man šodien teica, ka es domāju ar sirdi nevis prātu. Pareizi teica. Jo prāts klusiņām čukst, ka viss ir izdarīts pareizi, ka es nedrīkstētu nemaz pieļaut citu iespēju, bet tajā pašā laikā sirds kliedz, ka es esmu muļķe, ka man vajadzēja noklusēt un aizmirst. Bet nekas. Šovakar mani ārstēs vīns, pamatīga deva nikotīna un banālas filmiņas. Un varbūt ar laiku vairs nesāpēs tik ļoti. Es ceru.

Sat, 13 Oct 2012 21:29:28 GMT

Šovakar es vēlos mieru. Tādu patiesu, kad galvā nav nevienas domas, kad ķermenis netrīc no aukstuma. Kad, aiztaisot plakstiņus, neredzi iedomātas ainas ar to, kā varētu būt, jo spēj to saredzēt acīm vaļā. Es vēlos, lai mans lielākais satraukums būtu par to, vai no rīta noskanēs modinātājs un ko man uzvilkt mugurā. Es vēlos, lai smaidi būtu neviltoti, nevis mākslīgi pielietoti kā maskas pareizajos brīžos. Es vēlos saprast un kādu, kurš saprastu. Es vēlos būt stipra, nepadoties un saņemties. Un es vēlos, lai man tas viss nebūtu jāvēlas.

Tue, 26 Jun 2012 17:16:17 GMT

Galvā miljons dažādu domu, kas nepārtraukti griežas virpuļos un neliek man mieru, viss ķermenis iekšā trīc. Pat fiziski jūtu, ka viss ir galīgi šķērsām. Gribas aizmigt un aizmirst, bet tajā pašā laikā neko citu negribas -kā vien domāt par to atkal un atkal un cerēt, ka tas viss ir tā, kā es to vēlos, nevis tā, kā visticāmākais ir patiesībā. Kā viss var būt tik sarežģīti! Vai arī es to tikai tādu vēlos redzēt, jo, ja es apzinātos reālo situāciju, tad tās būtu beigas, bet sarežģīti - man vēl liek cerēt un sapņot. Viss vienmēr beidzas vēl nesācies, pirms tam paspējot mani ieraut sevī tik dziļi, ka es bezcerīgi iestiegu. Vismaz vienreiz man gribētos pabūt laimīgai. Vismaz uz īsu brītiņu, mazliet. Es zinu, ka beidzas viss un vienmēr, bet es gribu paspēt mazliet vēl pirms tam.

.

Wed, 20 Jun 2012 22:37:16 GMT

Jau vismaz simtdivdesmitseptīto reizi mēģinu sākt kaut kur pierakstīt savas domas un izjūtas, bet neveiksmīgi - līdz šim. It kā būtu diži ko pierakstīt. Bet laikam jau vajag visu to ārprātu, kas norisinās galvā, kaut kur izlikt. Tā lai ir ārā un miers. Ko es šovakar varu izmest no prāta nebūšanai? Tikai to, ka no rītdienas(respektīvi jau šodienas)sākšu savest sevi pamazām kārtībā.