Oi, oi, cik mēs esam nopietni.
Jā, visiem tagad ir nākotnes plāni un visas pārējās nopietnās muļķības. Principi, nopietnas attiecības, pusslodzes darbs, filozofiskās un/vai klasiskās literatūras lasīšana, es pat nezinu, kas vēl. Jā, tā tik turpināt. Paspiedīšu roku pēc kādiem pāris gadiem, kad visiem būs arī stabili ienākumi, modernas automašīnas, ģimenes, kredīti un visāda atbildība. Rūpīgi piestaigās uz vēlēšanām un visādi citādi pildīs savu pilsonisko pienākumu, kamēr vien tas neapdraudēs viņu sabiedrisko statusu un tā.

Ko darīšu es? Redzēsim. Var jau būt, ka tieši to, kas aprakstīts augšā. Bet vismaz man nav stabilu nākotnes plānu tuvākajai desmitgadei. Vismaz es vēl jūtos mazliet dzīva.