elektra

sveika,
Tu izklausies pēc mazliet man radniecīgas dvēseles.

man bērnībā patika priedes saknes, tās bija sienas, kas atdalīja istabas vienu no otras.
atceros arī, ka rāpos kokos.
mēs, pagalma bērni, visi ļoti baidījāmies no tantes, kura baroja vārnas.
bet reiz viņai avīžu lapās bija ietīts ezītis.
sastājāmies rindā un gaidījām savu kārtu, lai paskatītos uz ezīti.
no viņas varēja šad tad dabūt konfektes.
vēl bija noslēpumiņi - zemē ne pārāk dziļi izraktas bedres, kurās pašā apakšā nolikām kādu ziediņu, atrastu putna spalviņu vai ko citu, pa virsu uzlikām stiklu un aizbērām bedri ciet.
tad bija kāds jāpasauc un jāatrok, jāparāda.