Kādu brīdi esmu izticis bez šīs izrakstīšanās vietnes, bet nu jau atkal pilnīgi gribas kādu vārsmu uzlikt uz baltas lapas..
Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka vajadzība pēc manis apkārtējiem rodas tikai tad, ja kas ir darāms vai ja pašiem negribas palikt vieniem pašiem ar sevi... Cilvēki, kurus uzskatu par draugiem, par tuviem īpaši neiespringst kaut vai pieklājības pēc vien uzprasīt "kā klājas?", pat ja tas neko nemaksā;pat ja šis jautājums ir tikai pāris pogu attālumā kādā vairāk vai mazāk draudzīgā portālā... Pēc šīs atklāsmes pilnīgi skumji ap sirdi sametās, zinot, ka es tomēr cenšos domāt par citiem pat tad, kad viņi nav klāt, pat tad, ja nav īsti brīdis vaļai.. Šķiet, tas nav abpusēji... vai arī viņi nav raduši domāt par vēl kādu, sevi neskaitot!
Tas, ka ģimenei ir pilnībā uzspļaut uz mani, ka neinteresē nekas cits, kā tikai uzdot man vēl kādu darbu, lai pēcāk varētu vien pateikt, ka šis un tas nav izdarīts kā kādam gribas... un es nedrīkstu atvērt muti, jo es taču vispār neko uz šīs pasaules nedaru!
Tāda darbu uzlikšana ir aizgājusi jau patiesībā smieklīgi tālu no jebkādas loģikas, ņemot vērā, ka es esmu vainīgs, ka māsa nav kaut ko izdarījusi jau pusgadu, jo viņai taču ir darbs un vajag savu privāto dzīvi!...pat, ja šis ieilgušais darbs saistās ar sava personīgā dzīvokļa īri...pēc pāris teikumiem klausulē, pat neesot klāt es esmu vainīgs, jo es nevienam nepalīdzu, uz mani nevar paļauties, vispār neko nedaru...un pat nevaru izzīlet, ka māsiņai nabadzītei gribas ar draudzenēm iedzert īres līguma izlasīšanas vietā...
Nebūtu manu jauko un rūpīgo draugu, kuriem es tik ļoti interesēju, iespējams, nesēdētu es šeit tagad...
Un vispār, man pietrūkst skolas- tā man vēl kādu mirkli jāgaida, lai vien uz 4 mēnešiem 4 dienas mēnesī satiktu "kursabiedrus" !:) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
