Tieši šādos brīžos, šķiet, var redzēt to, cik tuvi tavi tuvie patiesībā ir- vai saistības ir abpusējas....
It kā neizrādi, kā tu jūties iekšienē, taču no sirds vēlies kādu satikt un varbūt pat kopā nedarīt neko...bet satikt, lai nejustos tā, kā jūties un neatrastos vienatnē ar savām domām un sajūtām.. ir reizes, kad tas ir tiešām nepieciešams...pat ja nekas īpašs nav noticis kā ierasts.
Vaina pilnīgi noteikti ir manī, taču man ir nepieciešams draugs, lai to saprastu un turpinātu justies kā cilvēks. Vēl divas stundas atpakaļ likās, ka esmu ticis pāri tai sajūtai, kas liek ziepēt striķi, bet nu tā ir atgriezusies... nē...tik traki ar mani vēl nav- striķi nav kur pakārt- nonākšu ar visiem griestiem zemē un tikai stipri sasitīšos!..
Kāpēc man šķita, ka tieši tie ir tie cilvēki, kas jau nu tiešām atradīs laiku un izrādīs vēlēšanos pavadīt ar mani kopā kaut neilgu brītiņu sava brīvā laika? Kāpēc man likās pašsaprotami, ka cilvēki, kuriem vienmēr esmu atradis un atlicinājis laiku un resursus gan padomam, gan kopā būšanai, gan citāda veida palīdzībai, pat, ja man nav brīva laika, ko tā viegli kaut kam iedalīt, atradīs laiku arī man? kaut pusstundu?
Tagad sēžu mājā un jūtos -gandrīz vai jāsaka- tik smagi pievilts kā vēl nekad. sēžu un domāju- visi saka, ka viss labais reiz nāks atpakaļ un nāks tieši tad, kad tev to vajadzēs... Nu es svinīgi varu cilvēkiem, kas vēl dzīvo ar šādiem uzskatiem, paziņot, ka tā nav! |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
