Runā, ka šie svētki, kas nule garām paskrējuši, ir skaidrības un sapratnes brīdis, miera un piedošanas laiks un viss pārējais, pozitīvais, ko spējam vien iedomāties ar skaidru prātu saistam.
Šie svētki manā tuvumā ir pagājuši uz pavisam citas takts, savādās noskaņās un ar dīvainām domām, kas neatstāj pat šodien.
Tas tā, lai neteiktu skarbāk.
Atpūties it nemaz neesmu, svinējis- manuprāt, arī ne!
Bet ne par dāvanām vai svinībām ir stāsts. Stāsts par draudzību šoreiz... un par dzīves prioritātēm.
Šķiet, visi ir lieli draugi un patīkami cilvēki, kad pašiem ko no tevis vajag. Tiklīdz nekas nav nepieciešams, liekas, arī draudzība pagaist un novēršas citās sliedēs.
Neatstāj sajūta, ka, pašam to nemanot, esmu kļuvis par otro izvēli savā sarakstā- ja nu nesanāk tā, nu tad jau ir Oliņš!
Un tas ir tik skumji un demotivējoši to apzināties!..tā apziņa, ka ja man kāds zvana- vai nu kaut ko no manis grib vai arī, gluži vienkārši, ir uzmests kādā citā pasākumā.. Vēl jo skumjāk ir apzināties, ka cilvēki to uztver par normu- ai es nedarīšu, kad tu to vēlies, taču tad, kad es ko gribēšu darīt, esi tur un dari! Es taisīšu pasēdēšanu nekurienes vidū darbadienas vakarā, a tu atbrauc! visi varēs dzert, tikai tu nē- tev taču ar mašīnu jābrauc, lai vari citus vest! Mēs iesim pirtī...ja baigi gribēsi vari arī nākt... tur būs tas un tas un tas un tas aaaūn laikam arī tu, ja?!
Korī- man pat neviļus rodas vēlme visus uzmest...nu gandrīz visus... man vienīgi patīkami ir atrasties kopā ar G un A... un es pat nezinu, no kura laika tas tā ir... Koncerti man vairs nepatīk- ne jau šādi, koristi man daudzmaz sāk piegriezties.. repertuārs arī.
ehh...
liekas, ka varu uz vienas roku pirkstiem uzskaitīt, kuri ir tie cilvēki, kurus patiešām šobrīd gribas satikt..
Un ne jau visi ir man ko nodarījuši... man vienkārši negribas nevienu redzēt! Šis ,drošī vien, būtu piemērotākais laiks kaut kur nozust un paslēpties.. taču nedraud man šāda spēja... ne līdz kādam jūnijam...labākā gadījumā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
