sviesc - Post a comment

Uz skumjas nots manas pārdomas šajā vakarā...
Sēžu un nespēju aizmirst vārdus, ko svētdien teica kāds mans draugs...
It kā viegli, bez dziļas domas vai pārmērīgām sērām balsī
bez smagām sarunu tēmām....cepjot Ogrē gaļu un pļaujot zāli..
runa bija par svarīgākajām lietām dzīvē, kad es pateicu, ka puiša meitene,
kas arī mans labs draugs, ir viņam svarīgākā lieta pasaulē, uz ko viņš, pat
pārlieku ilgi nedomājot, ar patiesu skatienu atbildēja:
"Jā, bet žēl, ka es viņai nekad nebūšu tas svarīgākais!"
tajā brīdī uz mirkli palika dīvaini, taču to spēju sagremot tikai tagad.. un ne līdz galam..
vai tā ir atbildība par tiem, ko mēs pieradinam? vai varbūt ikdienas steiga?
daudzi teiks- krīze- darbs, nauda, kredītsaistības, stabilitāte.NĒ!
Ja reiz cilvēks ir atradis savu iztrūkstošo sirds daļu, tad nekas nedrīkst būt svarīgāks par to..
Nevar tā vienkārši, manuprāt, likt tam īpašajam justies kā otrā plāna spēlētājam, kā ielu muzikantam,
kas tevi uzmundrina, pabalsta un uzjautrina, bet paliek uz vietas, kad izlem doties tālāk...
Nevari pielīdzināt to īpašo sajūtu darbam vai sunim...draugus aizmirst nevajag, taču tie nebūs draugi,
kuriem tavs draugs nebūs kā draugs...
...
Es pat nezinu...ir sāpīgi apzināties, ka tik jaukam cilvēkam var tā gadīties.. Var jau teikt, ka mazāk zināsi- labāk naktī gulēsi;
Bet skumji ir noskatīties uz to tagad un turpmāk... Ja reiz čalis to apzinās...ja nav viņam iespēja tur ko mainīt un ar to ir
jāsamierinās...Jāsamierinās tik ilgi, cik ilgi šie cilvēciņi sildīs viens otru savās azotēs...
mana azote laikam atdzistu diezgan strauji pēc šādas apziņas iegūšanas, ja saprotiet domu...

kā domājiet jūs? kā rīkotos? vai varbūt izslēgt uz mirkli visu savu cilvēcisko pusi?...