| Samij strassnij koshmar | 02:10 am |
|---|
|
Ir drusku pēc diviem, stāvu uz balkona un klausos lietū, kas pārņem tuvējo apkārtni.. un domāju, atceros. Atceros lietas, ko, iespējams, labāk būtu bijis aizmirst, atstāt pagātnē!
Tā, stāvot uz balkona, kad citi jau guļ, atceros sarunas, notikumus- senus un ne tik senus, atceros cilvēkus, sajūtas- kā pozitīvas, tā sald-sērīgas! Ir pagājis labs laiciņš kopš esmu te atstājis kādu pirksta nospiedumu, kas, pēcāk pārlasot, atgriezīs šībrīža sajūtās. Bet, ja reiz esmu ienācis parakstīt, ir bijusi vēlme sajūtas kur atstāt, pārdomāt!Īsti nesaprotu, kas mainās straujāk- pasaule un vide, kurā es dzīvoju vai es.. Dienu no dienas nekas daudz nemainās, bet jau pēc mirkļa viss ir savādāks, nekā bijis, ierasts! Pasaule joprojām ir turpat, kur bijusi, es- joprojām tas pats uz attiecībām vērstais indivīds ar savu skatījumu, pieredzi un zināšanām. Tomēr, viss šķiet savādāk. Vairumu kolēģu labprāt redzu ejam, nekā nākam, draugiem atļaujos arvien biežāk neuzprasīties, līdz ar ko- retāk satikt un atsvešināties.. Lielā mērā viss spēj kaitināt, viss ir apnicis. Tajā pat laikā jūtos pārguris no visām pārmaiņām un jebkādiem jaunumiem whatsoever. Kā var kolēģi citiem kolēģiem sūdzēties, ka neizjūt pārākumu pār mani- jaunāku kolēģi? Kā var to nostādīt kā argumentu pret iespējamu paaugstinājumu? Tas šķiet amorāli un savā ziņā pašsaglabājoši! Rodas sajūta, ka hiēnu bars, sastopot jaunpienācēju, cenšas to atgrūst ar mērķi saglabāt savu autoritāti grupā! Zemos karjeras līmeņos tas šķiet acceptable uz mirkli, tomēr, runājot kompānijas apmēros, tas ir pilnīgi neadekvāti, demotivējoši un absolūti nekorekti. Esmu sevi piespiedis mainīt organizācijas vidē, izvairos no kontaktiem, gatavojos pārmaiņām, lai vai kādas tās arī nebūtu.
Taču tas man nesāp.ne tik ļoti, kā būtu domājams! Varbūt, savā zemapziņā biju ar to jau rēķinājies, uzsākot karjeru, varbūt vienkārši esmu pietiekami daudz dzīvē apdedzinājies, lai ignorētu konkrētus notikumus..
Nupat esmu atvadījies no vienas no pēdējā laikā biežām uzturēšanās vietām- Kapteeninkatu 3, Helsinki, Finland. It kā gatavojos šīm atvadām jau laicīgi, zināju, ka tas ir tikai īslaicīgs patvērums, tomēr esmu paguvis tā pieķerties šim miteklim, ka nu tas ir atstājis caurumu manā būtībā. Ne jau dēļ saunas, izvietojuma vai atrašanās vietas, bet dēļ sajūtas, ko šī vieta man deva! Nespēj nekas, ko esmu apzinājis, sniegt man tādu mieru, esatricinātību un nosvērtību man sniegt tā, kā to spēja šī valsts, pilsēta, iela, dzīvoklis- vide un cilvēki, kuru starpā es mēdzu uzturēties!Pēdējās atvadas ilga man 2 dienas, kru laikā tā īsti vēl nespēju aptvert notiekošo! Vien tik daudz, ka nu kādu laiku turp vairs nebraukšu! Lēnām jau rodas apziņa, ka Helsinki no nedēļas nogaļu plāna tiek izslēgti uz ilgu laiku... par dzīvokli un sajūtām, ko manī rada domas par to vietu pat nerunājot.
Daudziem Helsinki saistās ar anti-sociāliem iedzīvotājiem, ar flegmātismu, kas ir dominējošā īpašība no četrām visā sabiedrībā, ar augstām pirmās nepieciešamības preču cenām un neizkoptu arhitektonisko stilu, bet man tā bija kā miera osta, kā mājas, kur pārrasties reižumis, lai apkopotu domas, atslēgtos, atpūstos vai izgulētos- lai vai ko es arī nevēlētos konkrētajā apmeklējuma reizē!
Nu man tā visa vairs nebūs. diemžēl...fiilingz i :  crappy man skan:: Adele- make you feel my love |
|
|