Nupat pateicu priekšniecei, ka no janvāra mēneša atbrīvošu savu darba vietu jauniem censoņām... Līdz šīm vēl nav bijusi tik mīļa darba vieta kā šī. Abas ar priekšnieci noripinājām pa kādai asarai. Manī jau iezogas sentiments... ahh... te bija tik mierīgi, klusi un harmoniski. Neskatoties pat uz to, ka mēs šeit strādājam 5 cilvēki un 4 no tiem ir priekšnieki (ar vienlīdzīgām tiesībā uz mana darba izmantošanu, t.i., esmu padotā 4 cilvēkiem :D
Laikam manī mīt kaut kāds mūžīgo meklējumu gars un, kad esmu apradusi ar situāciju, ar darbu, ar vietu un, kad sāku justies pārāk ērti, es es radu sevi vidi, kura atkal ir jāpieradina...