Dažreiz es brīnos par sevi, cik muļķīgi mēdzu rīkoties. Jau kuro reizi es uz nakti saēdos, kā rezultātā nedz normāli izgulējos, nedz no rīta varēju brokastis normāli ieēst. Viena maza vēlme uzkost, kas netiek ar prātu izvērtēta, un gatavs. Attopos ar tukšu šķīvi un piestūķētu vēderu, kā ari ar nosodījuma izjūtu, kā es to varēju pieļaut. Vēl muļķīgāku manu rīcību padara fakts, ka man jau ir problēmas ar gremošanu, ir vairākas reizes iets pie ārsta, bija jārij "kobras" (ļoti nepatīkami), un allaž esmu piekodināts, ka man ar ēšanu ir jāuzmanās. Bet kamēr ir labi, visas norādes ātri aizmirstas. Lai nu kā, rakstot šo rakstu, pār mani nāca atklāsme, ka varbūt šis niķis ir pie vainas, kas man liedz normāli izgulēties. Ka, ja piedomāšu un turpmāk pirms uz nakti nesaēdīšos, man uzlabosies pašsajūta, naktīs varēšu labāk gulēt, labāk piecelties un labāk justies pa dienu.
P.s. Tikko, skatoties pa logu, atcerējos, kā tieši pirms gada visu nakti negulēju, lai tikai pabeigtu un laicīgi nodotu bakalaura darbu. Neteikšu, ka laiks tik ātri pagājis, vai arī ka daudz kas ir mainījies. Laiks iet savā ātrumā un dzīvē visu laiku kaut kas notiek. Tāpēc nevajag koncentrēties uz to, kas ir bijis, bet domāt par to, ko vēl varēs izdarīt. :)
Šo bildi uzņēmu tieši pirms gada, ap četriem no rīta, kad atpūtos no bak. darba rakstīšanas.
P.s. Tikko, skatoties pa logu, atcerējos, kā tieši pirms gada visu nakti negulēju, lai tikai pabeigtu un laicīgi nodotu bakalaura darbu. Neteikšu, ka laiks tik ātri pagājis, vai arī ka daudz kas ir mainījies. Laiks iet savā ātrumā un dzīvē visu laiku kaut kas notiek. Tāpēc nevajag koncentrēties uz to, kas ir bijis, bet domāt par to, ko vēl varēs izdarīt. :)
Šo bildi uzņēmu tieši pirms gada, ap četriem no rīta, kad atpūtos no bak. darba rakstīšanas.