dziivesprieks

Kādu laiku biju pazudis, bet nu esmu atpakaļ. Liekas ka pagājusi vesela mūžība, kopš pēdējo reizi rakstīju. Tik daudz kas pa vidu ir noticies... Sajūta ir tāda, ka it kā esmu beidzot izkāpis no karuseļa, kas ir griezies mežonīgā ātrumā veselu mēnesi. Nedaudz dīvaini, ka, puslīdz normalizējoties situācijai darbā, atkal ir brīvs laiks pārdomāt lietas, kas veselu mūžību ir bijušas neaiztiktas. Bet nevar teikt, ka viss ir atgriezies vecajās sliedēs, kaut kas tomēr nedaudz ir mainījies. Liekas, ka tagad, kaut nedaudz, bet savādāk skatos uz dzīvi. Var teikt, ka pa šo laiku es dabūju vienu no tiem "acu atvēršanas" vai "rozā briļļu" noņemšanas momentiem, kas saproti, ka dzīvē ir nopietni, ka jebkam, ko daru, būs sekas, ka par savu rīcību atbildu tikai un vienīgi es pats. Šie momenti maina cilvēku, bet tāda jau ir to būtība: likt saprast cilvēkam, ka kaut kas līdzšīnējā rīcībā vai izpratnē nav bijis pareizi, un rosināt izdarīt secinājumus. "Izdzīvo tas, kas spēj pielāgoties".
Pietiks par nopietnām lietām. Šodien gultu saklāju ap pieciem pēcpusdienā, un par to nekaunos. Ir pavēss. Darbā gan es to īpaši nejutu, bet mājās esot kājas nedaudz salst, tāpēc esmu uzvilcis vilnas zeķas. Vilnas zeķes maijā, kas to būtu domājis. :)