lasīju, ka 2009. gada draņķīgākā diena ir 5.janvāris - brīvdienas pagājušas, tu ierodies darbā tur, galīgi nevietā ekonomiskā krīze, kolēģi nervozi, nauda nodzerta. Pozitīvais - sliktākā diena ir aiz muguras, un tu pat to īsti nepamanīji. Dzīve kā grāmata, kurai noplēsts sākums un nav uzrakstītas beigas, es gatavs sludināt, bet, kāda bēda, esi atkal pielējies. Nevajadzīgas zināšanas krājās galvā, ko lai dara, tā laikam ir tā lieta, kas tiek saukta par dzīvi. Pirksti ātri skrien pa datora klaviatūru,  cenšoties apsteigt domas un visus par un pret, visu izsvērt, padomāt par katru vārdu, lai, nedod Dievs, kāds nepadomā - ko šis plānprātiņš šeit raksta.Vispār pēdējā laikā es biju vairāk lasītājs, esmu izlasījis pārdesmit kilogramu grāmatu, atceros gan tikai pēdējo - Dejo, dejo, viens sakarīgs japānis uzrakstījis. Grāmatas, alkohols, divi darbi - lai velns viņus visu rauj. Es taču atceros - rakstīju pat dziļā jaunībā dzejoļus un biju gatavs diskutēt visu nakti par dzīves jēgu, kur tas palicis vai aizgājis