Daudzus gadsimtus atpakaļ kāds gudrs vecais uzcepa garadarbu ar nosaukumu "Saules pilsēta" un darbība tur risinājās vietā ko sauc par Utopiju - visi laimīgi, bet vienādi. Teikšu godīgu neesmu lasījis, bet stāstīja cilvēks, kam var uzticēties. Galu galā - vai var visas grāmatas izlasīt un vai vajaga. Gāja laiks, kā jau cilvēka dzimumam pienākas, ja kāds autoritatīvs tipāžs apgalvo balts, tad atradīsies tāds, kas auros nebalsī melns. Un taisnība vien ir - kā lai savādāk izceļas, tā nu radās mākslas novirziens, kam tika piešķirts nosaukums antiutopija. 20. gadsimta sākumā uzņemta filma "Metrapole" (ja kāds ir redzēji grupas "Queen" videoklipu "Radio Gaga", tad ziniet, tad tur ir redzmi daži kadri no šī mākslas darba). Sekoja Orvels ar "Dzīvnieku fermu" un "1984" - visi vienlīdzīgi (laimīgi un vienādi), bet daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem (arī laimīgi un vienādi). Gandrīz kā Utopija, bet ar vienu izņēmumu - galvenajam tipāžam parādās slimīga doma, ka kaut kas tomēr nav kārtībā un varbūt pat! viņam ir brīva griba un tiesības izvēlēties (nu nepatīk viņam "Colgate", jo viņa iekšējā pārliecība saka, ka zobus labāk ir tīrīt ar "Ariel"). Protams katras kārtīgas antiutopijas galā viņš to izdara, līdz ar ko stāsts beidzas. Brīva griba prasa upurus. Mūsu dienās ir savādāk, netiek bļauts melns vai balts - tik toleranti piebilsts, pelēks. Romāns "Pludmale" - tipisks piemērs Merfija likumam "Viss, kas labi sākas beidzas slikti", bet tomēr tas ir labāk par "Viss, kas sākas slikti, beidzas vēl sliktāk".
    Bet neba par to ir stāsts, viss iepriekš minētais ir pagātne un nemazākajā mērā neattiecas uz mani. Tāds nu es esmu - piekrītu visiem, lielākoties jau cilvēki nemelo, ja treknie gadi - tad treknie gadi, ja krīze - tad saprotama lieta, slikti laiki pienākuši. Vai nu kādu vajag aizvainot, teikdamam, ka dzīvoju kā dzīvodams, ne man naudas pilnas kabatas bija, ne tagad badu mirstu. Bet tā jau tikai mana darīšana. Tikai vakaras pavēlāk, kad ne jau tikai viena glāze bairīša baudīta, galvā iezogās savādas domas ( kā Skalbes pasakās, kā Čaka dzejā). Es laikam neesmu vietējais, tik daudz patiesību nesaprotu, bet kur ir manas mājas nezinu. Mākoņi tik zemu, ka aiz tiem var putras karoti aizbāzt, bet gribas kaut ko vairāk.