Zini, ko es vēlos, pulksten četros no rīta, klusi aizvērt durvis iziet pilsētā, sajust to smaržu, svaigumu, protams, ja ir saulains laiks, kurš muļkis līdis ārā no siltas mājas lietū un vējā. Rokas sabāzis kabatā es došos vecpilsētas virzienā, cenšoties apiet ar līkumu vakardienu līksmotājus, šodien man nav vajadzīgi vārdu kuri, ne roku un kāju izvicināšanās, es vienkāršu mēģināsu nosargāt šo īpašo sajūtu, kura ir manī kaut kur ļoti dziļi iekšā un brīnuma sajūtu, ka šodien ir jānotiek kaut kam īpašam. Kamēr es eju, sajuzdams baudu no katra cigaretes dūma – tikmēr es dzīvoju, ne vairāk un ne mazāk, pierādi, ka man nav taisnība. Manī ir visa pasaules gadsimtu krātā gudrība, un neviens neteiks – vecais Tev nav taisnība, jo vārdus es kā sazināšanās līdzekli es esmu aizmirsis. No visām maņas sajūtām aktīva ir tikai tā, kas uztver smaržas no kurām noreibst. Es jūtu tīras naudas un varas smaržu, kas tven no vecajiem mūriem, bet par visu stiprāka ir baiļu un vientulības skābais smārds, un arī iekāre... Eh, pēc pāris stundām es būšu jūsu visu vergs, bet pagaidām tā vēl nav, mani dēmoni, pulkstens četros par mani Jums varas nav.