Neskaidras domas
Tuesday, July 10th, 2007

Date:2007-07-10 12:42
Subject:
Security:Public

      „Man ir princips nedot ubagiem naudu un savs stingrs viedoklis, ka Latvijas tauta ir izredzēta”. Jautājums „kāpēc?” un „kā tu nonāci pie šāda secinājuma?” ir pilnīgi lieks, jo „princips un viedoklis” neprasa ne pierādījumus ne tuvāku paskaidrojumu – vienkārši tas tā ir un basta. Tā ir zīme, ka Tev ir stingrs mugurkauls un Tu, nevis vienkārši peldi pa straumi, bet līdzīgi kā zemeslode stingri balsties uz trīs vaļiem. Nē, nē, tas ko es pašlaik stāstu nav par mani, es esmu bezmugurkaulnieks, man nav nemazākas skaidrības, kāpēc es esmu te, no kurienes es nāku un uz kurieni dodos. Manu viedokli var piespiest mainīties, jebkurš kretīns ar stipriem argumentiem, bet principu vietā garastāvoklis – labs, gatavs jebkuru uz rokām nēsāt, slikts – ielienu savā alā, un nenāc klāt. Reiz runājot ar gudru cilvēku, viņš man paskaidroja ka ir apzīmējums tādiem kā man – „nenoturīga viedokļa tips”. Tādi, kuri parasti sadirš visas labi iecerētās sociālās aptaujas un, kuru dēļ jebkura statistikas pētījuma dati zaudē savu ticamību. Lielās mašīnas zobratiņš, kurš nevis rimti griežas noteiktā virzienā ar konstantu ātrumu, bet ļurkājas uz visām pusēm un traucē sabiedrību ceļā uz kaut ko lielu un saulainu.

      „Stiprajiem un Gudrajiem” var mainīties viedoklis un princips, bet jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem – pirmkārt, tiem ir jāmainās pa 180 grādiem un, otrkārt, vēlama ir kustība visā sabiedrībā. Visiem vienā laikā ir jāsaprot „jaunās realitātes”, „nepietiekamas informācijas radītas kļūdas ” un  „droši jāatmet pagātnes maldi”. Kādas izredzes var būt man – tam, kuram pat nav skaidrības, kur esmu dzimis Latvijā vai LPSR. Labi, visi tie ir sīkumi, bet kā es varu nesaprast, ka pašlaik mēs atrodamies uz vienīgā pareizā ceļa, manas tiesības un pienākums iet, kur dotas visi, bet par to es drīkstu skaļi lamāties, saukāt tos, kas mūs ved, par sūda brāļiem. Bet iet pa citu ceļi ir stingri noliegts, pietiek takš, ka ir brīvība bļaut. Nevainības prezumpcija – cilvēks tik ilgi ir nevainīgs, kamēr nepilda to, ko bļauj. Tātad, nacionālpatriots, var līdz spēku izsīkumam bļaut „Krievus ārā no Latvijas”, bet tīko viņš sāks patriotiski rīkoties, noķerot vecu krievu sieviņu (stipri apšaubu, vai mūsu jaunajiem Lāčplēšiem ir pa spēkam noķert kādu stiprāku Ivanu), un izvedot to ar savu 1987. gada opelīti uz Pleskavu – viss, čoka garantēta. Komentāros vari, līdz putas parādās uz lūpām, solīt izglāzēt  Saeimai visus logus, bet nedod Dievs, rādīties ar pusķieģeli rokās puskilometra rādiusā no „tautas kalpu pils”.

      Un vēl, Tev nebūs saskatīt likumsakarības, kas var kādu aizvainot. Es ilgi kasu pakausi, kad redzu, kad mūsu zilie draugi vai krietni paaugušās sievas un vīri, kuriem nav bērnu, spriež par to, ka nav pieļaujama viesstrādnieki Latvijā un pensionāriem jāmaksā lielākas pensijas. Velns parāvis, a ko Jūs esat darījuši lietas labā. Nevarētu teikt, ka labi atceros kā nokrēšoja banku sistēma Latvijā, īsi sakot bija krīze. Atceros gan, kā mūsu vadoņi pēc notikušā bija varen gudri, izteicās – „kā tad Jūs nesapratāt, ka tas ir nenormāli, solīt Jums tādus procentus no depozīta? Paši, muļķi, vien vainīgi”. Šodien – „bija jāsaprot, ka par tādu naudu pirkt dzīvokli bija neatbildīgi.Ja nemākat dzīvot, vajag nodarboties ar kaut ko citu!”

      Varbūt tas ir tikai dzīves nogurums, „Deja Vu”, pārāk ātri esmu centies dzīvot, ja godīgi „nav vairs kalnu, kuros vēlētos uzkāpt”. Tāpēc sēžu un rakstu, bet neba par to, ko gribētu Jums gribētu pastāstīt – ir taču pasaulē jautri piedzīvojumi, interesantas vietas, draugi un mīlestība. Bet par to  citreiz.

6 comments | post a comment


browse days
my journal