Reiz kādā no daudzajiem dzīves posmiem kaut kā sagribējās būt par inteliģentu. Vienkārši lai saprastu – kā ir. Zini neiepatikās.

PS. Mans apšaubāmais gara darbs par anarhiju. Visiem noņemt cepures un raudāt:

''anarhija ir jautra padarīšana līdz pirmajām saskarsmei ar likumsargiem, lai cik dīvaini, rupjš spēks un draudi ir ārkārtīgi labs līdzeklis dzīves filozofijas ievirzīšanai pareizajā gultnē. Labi, Tu nesalūsti, esi pieradis ka tiec iekaustīts gan no varas, gan ‘’pareizo’’ līdzcilvēku puses. Naktīs guli vilcienos, kas atstāti atpūsties Rīgas Centrālajā stacijā, pamosties, ej uz sabiedrisko tualeti, saved sevi kārtībā. Šodien, šodien gan viss būs kārtībā, Tu zini kur atrast alkoholu un meitenes, pretīgi vēl viena (diena) jānodzīvo bet tev ir apnicis dzīvot, bet neviens neaptur pasauli, lai palīdzētu tev izkāpt. Pašam negribas, Dievam un mūžīgai dzīvošanai netici, bet….aiziet pats rausties. Tu sev riebies, saprotot ka viss tavs anarhisms ir poza, gudri vārdi, apģērbs un frizūra. It kā vajadzētu spridzināt – bet Tu nesen redzēji avāriju, kur vienam bomzim bija norauta galva, nepatika, pat naktīs murgoji. Gāzt valsts iekārtu? – vienīgais, ko esi paveicis, apčurājis neliela policijas iecirkņa priekšnieka durvis. Arvien biežāk sapņo par māti un mazo brālīti, kas nevar saprast, kur palicis lielais un gudrais brālis…
Pēc gadiem, strādā respektablā firmā, anarhists esi dziļi sevī (klausies Joy Division un Sex-pistols), savu dzīvi esi saplānojis gadu uz priekšu, mīksta gulta garantēta. Ha, kabineta anarhists…''