damn es laikam esmu tomēr sirdī viens traki greizsidīgs džeks. Lai vai cik ļoti uzticētos savai mazajai, tikuntā skatos puslīdz greizi uz dažiem viņas draugiem. Stulbākais ka es ne vella tā nevēlos justies. Nez, vienmēr ir divi varianti - stresot, uzmanīt utt. un otrs variants - uzticēties.

hmm... ja palasa mītus, pasakas vai whatever kur pieminēti pareģojmi, liktenis, vienmēr izpaužas viena lieta - cenšoties no tā bēgt, vai vairīties, cenšoties nepieļaut, piemēram, kāda pareģojuma izpildi, vienmēr piepildīsies pretējais šiem centieniem. Tā itkā ņūtona likums - katram pieliktam spēkam rodas pretspēks ar tādu pašu enerģiju - darbotos pat tīri sadzīviskā, garīgā pasaulē. Tātad lai nepiepildītos, kas tāds, ko es nevēlos, mn vnk jāliekas mierā.. Vai tā?