Baigā huiņa galvā. Vislaik šķita ka noslogojot galvu, mācoties, zubrot utt. es kļūsu gudrāks. Ne vella. Nē nu akadēmiski es tiešām kļūstu gudrāks. Galu galā šobrīd es zinu visu par cilvēka kauliem, muskuļiem, centrālo nervu sistēmu, un visām orgānu sistēmām. Atmiņas spēja īsā laikā aprīt un pat ilglaicīgi acerēties lietas arī ir pieaugusi. Un tomēr...

Šķiet tas bij pirms gadiem 4riem, kad es sāku Domāt. Man labpatīk teikt, ka pirms tam es tikai eksistēju. Protams biju ar labām atzīmēm, protams man bija draugi utt utt. Bet tas viss ir tikai eksistēšana. Reaģēšana uz dzīves radītiem ikdienas kairinājumiem. Nezinu kas pagrūda pirmo akmeni,bet tas bij liels sitiens pa galvu, kad es to aptvēru. Patiesibā manuprāt 99% cilvēku ikdienā tikai reaģē, lai gan pašiem šķiet ka viņi dzīvo un Domā. Un es neesmu iedomīgs, tā gluži vienkārši ir.

Šais četros gados esmu sastapis vien saujiņu cilvēku, kuri Domā. Un tomēr tādas lietas neatklājās uzreiz. Ar vienu meičiņu S pagāja kāds pusgads primitīvās ikdienas sarunās, līdz kautkā atklājās, ka esam uz vienas filozofiskas nots. Domājošie baidās no pelēkā pūļa, un pūlis baidās no domājošiem indivīdiem.