| Lazanja, kas garšotu Gārfīldam |
[Mar. 25th, 2010|03:49 pm] |
Man tiešām patīk žurnāls "Kino raksti", lai arī retu reizi sanāk to turēt rokās - vairāk jau pašas nolaidības dēļ, parasti paķeru tikai tad, kad degungalā mētājas. Taču vienmēr tas rosina pārdomas par neciešamo jebkuras jomas kritiķa dzīvi, kad visādu "tāpēc, ka tā vajag", "tāpēc, ka tas ir popkorns", "tāpēc, ka jāpiesaista auditorija" dēļ nākas apgremot jebko, kas pašiem, maigi izsakoties, neizraisa sajūsmu.
"Kino rakstu" lielais Sīzifa bluķis parasti ir latviešu kinematogrāfs - nenosviedīsi, lai cik ļoti negribētu, vienmēr nāksies vilkt līdzi. Pēdējā numurā pamatīgs materiāls veltīts, protams, pēdējam vietējā dīķa hitam - "Rūdolfa mantojumam", ko [aiz cieņas pret vecmeistaru?] neviens tomēr neuzdrošinās totāli ignorēt, tā vietā viegli lavierējot starp "lidiņa" estētiku, alūzijām uz Brigaderes mantojumu, koķetēšanu ar aiz ausīm pievilktiem kultūrcitātiem, bet tomēr tā līdz galam nepasakot - ir sanācis kaut kas Streičam, vai tomēr nav. Mistiskais reālisms kā visaptverošs jēdziens, neparādot karaļa kailumu... Bet jārunā ir, jo tā vajag, jo ignorēt nedrīkst.
Apmēram līdzīgi, kā sekot priekšrakstiem - lazanjas viena no obligātajām sastāvdaļām ir bešamel mērce. Tas nekas, ka tieši šī mērcīte ēdienu padara krietni smagāku, treknāku un grūtāk patērējamu. Tomēr krietni labāka, tāda, kas noteikti garšotu Gārfīldam, sanāk, kad iet ar līkumu vispārpieņemtajām tradīcijām, vien izsautējot tītara gaļu, burkānus, selerijas, sēnes, to visu aplejot ar smalcinātiem tomātiem un tad gāžot uz olīveļļas ūdenī izmērcētām plāksnēm. Siera daudzums un izkārtojums jau pēc patikas.
*ok, atzīšos, arī to, ka garšotu Gārfīldam, pievilku klāt labākajās žurnālistikas tradīcijās - uzdodot jautājumu: "Vai šī lazanja garšotu Gārfīldam"? "Kino rakstu" gadījumā, tieši otrādi, jautājumu - vai tas patiks lasītājam-, uzdot tomēr nevajadzētu, sagribēs vēl bešamel mērci. |
|
|