![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
11:32 am
Turpinu lasīt "Understanding Popular Music" un iekšēji gānīties. Nez, kuras paaudzes produkts ir tā murgojuma autors, bet viss, kas rakstīts par periodu pēc 60. gadu otrās puses brauc arvien jautrākās auzās. Pieskaitīt Culture Club izmālēto pediņģīmi pie glam rock...
Vispār uz nerviem krītošs priekšmets tas Music in Context. Pareizāk laikam teikt, ka laiks, kurā dzīvojam ir uz nerviem krītošs un ne sevišķi pareizs. Nu kāda suņa pēc man, dzīvojot UK, mūzikā ir jāzaurē par jumpdafuckup repotāju-klepotāju nozīmi vai Ziemeļindijas mūzikas tradīciju? Ja lekcijā nospīd frāze, ka "anglo-american music tradition is inevitably fading" un nevienam nerodas jautājums -kāpēc...
Brr... Ok - done with my morning ranting. Jāatgriežas pie tā murgainā teksta un Pink Floyd intervijām. Skaidrs ir viens -rakstot darbu, spītīgi ignorēšu visādas drazas eksistenci mūzikā. Mēģināšu izbraukt uz nots ka man kā cilvēkam ar izteikti ziemeļniecisku gaumi mūzikā no tās mērkaķu tamtamu sišanas sāp pauris. (ok -nespīd tik tieši izteikties, mums te ir zero tolerance policy pret jebkādām rasisma izpausmēm)