Ir doma par to, ka būtu baigi forši, ja man tomēr nevajadzētu tās 2 ar pusi nedēļas sēdēt Kopenhāgenas lidostā. 2 dienas braukt mājās ar autobusu man ar īpaši netiktos, nemaz nerunājot par lieku naudas tērēšanu.. eh, ļoti, ļoti ceru, ka viss būs kārtībā un es paspēšu uz lidmašīnu ^_^ jā, es paļaujos uz to, ka viss būs labi, es to varu [paļautias tā no visas sirds].


Ir doma par to, ka būtu nenormāli superīgi aizbraukt uz rekolekcijām, ja viņas būs. un satikt viņus visus vienā čupā :D nepatīk, ka veselām 3 lietām, no kurām nevienai nav garantija, ka tā arī būs, jāplāno sava iespējamā realizācija vienā laikā. mans variants - es braucu uz rekolekcijām, Vidaga savu vārda dienu svin vienkārši un viendienīgi, laivu braucinu, ja taisam, tad taisam citreiz, un Edvards, ja brauc ciemos, tad brauc tajā vīkendā, kas pēc Lieldienām. viss gatavs! :D
Patiesībā jau, kamēr nebija tā pēkšņi tās vēl 2as lietas uzradušās, nemaz nebija tāda pārliecība, ka uz tām rekolekcijām aizbrauktu, un vispār es biju domājusi, ka vispār par tādu domu nevienam neteikšu. un tagad arī nesaku.

Protams, par to visu ir vērts domāt tikai tad, ja es paspēju uz lidmašīnu :D


Vēl ir visādas miglainas domas par to, ka es pienācīgi nenovērtēju to, kas man ir. Tos foršos cilvēkus un tā. Un vispār, ka es esmu diezgan liels riebeklītis. Iespējams. Bet nav vārdiskā varianta tam visam.