Šodien pirmo reizi biju Saldus baznīcas gatavajā versijā. Skaista jau :) Vispār es izdomāju, ka varētu tur dzīvot :D
Šodien misīte un pr.Mediņa satikšana kautko BEIDZOT izmainīja manā iekšējā sajūtā. Es pat iedomājos, ka, ja tagad tuvākajā laikā [lasīt kā rīt] noskatītos filmiņu par Jēzus dzimšanu, man vēl būtu cerība dabūt sajūtu, ka Ziemassvētki IR bijuši. Īstie Ziemassvētki. Tas viss pārējais jau bija - mandarīni, piparkūkas, eglīte un Ziemassvētku dziesmiņas.. un pat sniegs. Jā, parasti tas viss liekas baigi forši, jo, ja Ziemassvētki patiesi ir bijuši pa īstam, tas viss pārējais ir tāds patīkams papildinājums. Es pat nezinu, kapēc šogad nebija īsta sajūta. It kā pat bija prieciņš un tā svētku sajūta, bet tāda ārēja. Iekšējā sajūta laikam apmaldījās, jau tuvu pie manis būdama. Bet varbūt, ka tiešām viņu vajag kaut vai tagad sameklēt, savādāk, ko tad es darīšu Lieldienās, ja man Ziemassvētki nebūs bijuši?
Pa ilgiem laikiem es sajutos tā labi.. un mierīgi. Jā, laikam tieši miers, iekšējs miers ir tas, ar ko vislabāk to varētu mēģināt raksturot. Un tā sajūta pat saglabājās tik ilgi, ka es paspēju apjaust tās esamību. :)