gribās raxtīt kaut arī tas ir lēni un sāpīgi. vnk raxtīt.. varētu brutāli sist pa klaviatūru, bet diez vai KīKī/Pīts piedotu [sry, tētis pie otra]..
tik ļoti nav ko teikt, ka varētu pat eposu uzraxtīt. teikt ir.. negribas
savu sporta traumu dēļ vairāk vai mazāk vienm esmu jutusies bik nepilnīga. kājas ir iegāzušas ne reizi vien un tas sāp.. visādi. bet tā roka.. tā ir īstākā maucība.. matus ar trešo reizi un asarām acīs izdevās sataisīt.. deguna pilienus ir jātaisa vaļā ar muti jo ar vienu roku grūti..

vispār.. zinu, ka čīkstu par sīkumiem. parasti tā nedaru un man nepatīk, ja tā dara citi. un kamēr neko es nedaru.. tā roka nesāp nemaz tik neciešami. bet sajūta ir tik sūdīga.. tāda.. es pat nez.. jāsaka kā ir.. normāls gruzons. tas nenoliedzami bija smieklīgi kā es izklājos tajā peļķē, bet nekad.. NEKAD nebiju tik tizli nokritusi.. ritīgi.. nekad. un lkm jau treneris tāpēc ir, lai skalotu smadzenes.. izdevās.. tā kā kauns tā kā kas.. nez..

parādu gan sev gan citiem savu seju un lepni aizeju prom.. stulbi, ka.. vienalga vai man ir ļoti labi vai slikti.. es nedomāju, bet saku.. nē, es jau nemeloju vnk.. zinu, ka izdaru citiem slikti.. tas ''uzdirst uz visu'' ir vēl viena drišņa no kuras vajadzētu tikt vaļā. tik daudz ko vajadzētu izmest, ka sajūta ka nekas vairs nepaliks pāri.. bet varbūt ka tā labāk. kgan.. kāda starpība? zinu, ka neko nelabošu.. jo pašai nav gribasspēka.. ja citi piespiedīs.. tad vrbt.. bet kpc lai ''citi'' kko darītu?! it sevišķi ņemot vērā to, ka man nepatīk, ja mani māca dzīvot.. ar laiku pati iemācīšos.. gan jau.. cerams

te uz pāris nedēļām ir atstrādāts..
uz kalna.. lai cik sūdīgi nebūtu.. bet arī..

uzgriežu basus un turpinu klausīties LV HH