Pavasaris vai kaut kas cits...bet man ir labi. Tiešām.
Nezināju ka pacelt galvu un pasmaidīt ir tik patīkami. Nopietni. Galvenais lai smaids ir patiess. Patīk redzēt citus smaidām.

Nu drausku tā kā atbilde fuzijam...nu labi nē. Viņš teica ka sāpjpilni ir redzēt citus priecājamies. Un tad cilvēki bariem komentēja ka tā ir...Nu lai jau..

Bet es tikai tā padomāju par to ka tad kad man bija slikti...man patika redzēt citus smaidām. Tas man arī palīdzēja. Nu ja..jo man nav par ko preicāties..tad es preicājos par to ka citiem ir par ko preicāties...jā.

Šodien paskatījos uz Ievu. Vinkārši sanāca paskatīties lejā pa trepēm kas tru nāk. Un es sapratu...jā es sapratu ka viņa man vairs ne ar ko neasociējas....vairs ne.
Padomāju par to kā bija rakstīts ''Mazajā princī'' . Jā kadreiz viņa bija mani pieradinājusi un viņas soļi vai balss man atgādināja kaut ko labu. Bet tā vairs nav. Protams es domāju ka nekad neaizmirsīšu to ka viņa bija mana labākā draudzene bet...nu jā.

Un arī šī lieta mani iepriecināja. Ar viņu saistījās tik daudz negatīvas atmiņas...bet nu ...palicis tikai pozitīvais.