12:30 - nevajag nosaukumu
šodiena velkas tāpat kā iepriekšējās pāris diena un tāpat kā droši vien nākamās vismaz trīs. gaidu atvaļinājumu. tik ļoti, ka darīt vairs nespēju neko, domas pie darba neturas, visu gribas atlikt uz pēc tam, uz pēc atvaļinājuma. tā arī daru. jāatzīst gan, ka šāda attieksme pamatīgi pagarina dienas, stundas, minūtes, sekundes un pārējās laika mērvienības līdz darbdienas beigām. savukārt tas pamazām liek nobrukt prātam. rezultātā es tagad darba dienas viducī, nenormāli karstā, iepriekšējo svelmaino dienu pietvaicētā telpā dzeru KARSTO ŠOKOLĀDI. man ir slinkums runāt, kustināt lūpas, locīt mēli un domāt, domāt par ikdienu.
(ir doma)