sieviešdienā pabimboju.
redziet, pusceļā saplīst velosipēds, un, kā izrādās, vaina nav nokritušajā ķēdē vien. it kā nieks, bet nomierināties grūti. tamdēļ paldies vīrietim, kurš ķēdi uzliek, un paldies kontrolieru dāmām, kuras man ļauj nerakties somiņā pēc e-talona ar asiņainajām un eļļainajām rokām, vēl paldies jaunskungam, kurš palīdz iecelt smago velosipēdu tramvajā. bet pēdējais paldies nejaušībai, jo vienu pieturu pirms jākāpj ārā vagonā iekāpj sen nesatikti draugi.
citreiz viss liekas tieši tik nereāli, lai sajuktu prātā.