cilvēku morālie pārdzīvojumi gandrīz vienmēr ir pielīdzināmi kādai attiecīgai naudas summai, visbiežāk lielai, protams. vēl dažkārt ir tā, ka cilvēki ir tik pat mantkārīgi, cik viņi nabadzīgi. respektīvi, jo nabadzīgāks, jo mantrausīgāks un skopāks. ne vienmēr, ne visur, taču šeit, rajonā, ir tieši tā. cilvēki ir īdzīgi. it kā jau var saprast, ka pēc miljons stundu darba dienas tev it nemaz vairs neinteresē kādu citu laimes, nelaimes vai, teiksim, augstā māksla, jo vienīgā doma ir par nākamo algas dienu, jo santīmi makā palikuši pavisam maz, bet par maizi "super netto" veikalā prasa naudu. principā - viss ir slikti, jo tev ir slikti. turklāt negācijas ātri vien arī tiek raidītas tālāk. domāju, ka varu apgalvot, ka šeit visi lielākoties ir nelaimīgi.
es negribu būt nelaimīga, taču šodien grūti priecāties.
vispār apmierinātība un dzīvesprieks ātri vien tika sabojāts, bet cerēsim uz labāko. rīt man un vīriešcilvēkam vērsies pasaules plašumi, kur tēvzemē notiekošais nebūs noteicošais laba garastāvokļa garants.
ceru uz drīzu redzēšanos, mans mīļais suņu puika.