pagājušajā vasarā es biju lielākā mierā ar lietām un notikumiem, kuri bija un izbija. šogad manī valda neapmierinātība, tādēļ to būtu jākliedē, piemēram, dodoties pāri robežām, ja ne prāta, tad vismaz valstu. ar kaut ko ir jāsāk. bet notiek vien močkāšanās vienā vietā, jo, redziet, cilvēks kalpo cilvēkam un sistēmai. un ko es? pačīkstu un saprotu, ka viena nekur. bezgala stulbi, jo galu galā savas rokas tajās divās silēs sāku mērcēt tikai tā nodoma dēļ. pie velna - tagad sanāk tas pats visa gada nekas, tikai manis pašas sponsorēts, kas, protams, ir ļoti cēli no manas puses.
varbūt bēgšana un pazušana nav pareizais līdzeklis, lai ko sasniegtu, taču pašā ceļā un atrašanās procesā ir kaut kas apgaismojošs. un šeit nu apakšā atkal ir pavisam muļķīgs stāsts, ko mirstīgo starpā apspriež gana intīmā lokā.