sākšu.
vakardien nebiju domājusi nokļūt dzimšanas dienas svinībās, uz kurām pat lāga nebiju aicināta, bet tomēr tā notika. tāpat arī notika virkne tālāko notikumu.
pēcpusdienu pavadījām cepot vafeles līdz kāda sieviešu dzimuma pārstāve manā prātā iedēstīja domu par vakara pavadīšanu ārpus mājām. protams, es jau nebūtu mans vārds un uzvārds, ja nepiekristu un nezvanītu biedriem, lai noskaidrotu par tāvakara kaut kā darīšanas vēlmju koeficientu.
svinībās spēlējām galda spēli līdz attapāmies, ka sabiedriskais transports ir nepielūdzams. drīz vien atradāmies starp biedriem, kuri, tāpat kā mēs, ir dionīsa kulta piekritēji. upurējām visu. taču nebija gana, tādēļ devāmies uz templi, kur turpinājām rituālās darbības un iepazināmies ar lērumu citu locekļu.
dažkārt šķiet, ka man ir pārāk viegli iepatikties, piemēram, man pietiek ar to, ja esi suns.
vīrieti spārda pūlis. saitītē turu viņa suni un skatos, kā sieva pārvēršas nindzjā donatello un iesaistās cīņā.
ar biedriem sēžu jauniepazītā pāra virtuvē, kamēr notiek karš. šim karam godīga iznākuma nav. genocīds? cilvēkiem neklājas. aizver acis, bezjēdzīgums gremdē. viltots miers.
nepārprotami tuvojoties rītam, pošamies mājupceļam, kurš tiek pārtraukts jau liftā. mēs izdzīvojam eksistenciālu drāmu laika mašīnā, kamēr ārpusē palikušais viņš uzvedas kā "degpunkta" sižeta varonis, kam neapšaubāmi lemta saskarsme ar likuma sargiem. tāpat arī mums un lifta servisa darbiniekiem.
izredzētie ar absolūti izcilu māku ceļot pa paralēlpasaulēm.
mani biedē cilvēkpatikšana. man viņi patīk tik ļoti, bet tad notiek kas nelabs. paliek vien atblāzma no pieredzētā.