kaut kur starp bēgšanu, kūleņiem un asinīs šķīstošu seju, bez nojausmas par to, cik varētu būt pulkstenis, pazuda šī nakts. mājās iešanu man aizkavēja vīrieša ripojošie kūleņi pie pilsētas domes ēkas. un kāpēc nē? aiziet vairs nav iespējams. arī to vienīgo tramvaju uztver kā nakts izņēmumu, apziņā nepavīd doma par to, ka jau pienācis rīts.
bet tāpat vēl nav gana, ir jāizplūst. plūstam.
atver acis un redzi pirmatnīga primāta veidolu līdzās savam. viss kārtībā. katram jau savs. es izvēlos tevi, pirmatnīgā daile.