pamodos ar vienu domu - jāpiedzeras arī šodien. pamatīgi jāpiedzeras.
un kas bija vakar? kas notika naktī? pie velna! pie velna? sātana nebija. to izdzina. kas tad bija? biju es un mans prāts, neprāts un saprāts. viss bija. es biju par daudz. un visu mūžu... nē, protams, ka ne visu mūžu, es baidījos no sevis. un velti. es neaizbēgu.
vārdi šķiet pliekani un pretīgi. ne jau tāpēc, ka meli, nē, nē, meli tie pavisam noteikti nekad nav bijuši. tomēr jēgas tiem nekādas. varbūt arī tie kļūst par sūdiem, kad parādības centies pārstrādāt savā emociju konveijerī?
un rīcība? sūdīga rīcība. sūdīga. paskat, esmu sūdu mātīte!
vēsais prāts gan tāds nosvērts un taktisks. un saprot no citas puses.
es, cenzdamās izvemt žults čūsku, cenzdamās domāt, ka ir vienalga, netopu gudra. ko gan es, muļķa skuķis, varu saprast? varu tikai nevainīgi paplikšķināt acis un aizmirst slikto. divus sliktos. romantiski ļauties atmiņām. pašiznīcināties. to es protu, jā. slīkt nostaļģijā un cerēt, ka viss būs pareizi nākamreiz. bet garanta nekad nav. ir tikai tas, ko dari un domā. pasaules labad manis šodien varētu nebūt.
vai torņkalns ir svītrots no pasaules kartes?
turpināšu ļauties labas filmas cienīgai prāta nāvei.
es nepiedzēros.