laiks neeksistē. un tomēr nelielajā jūnija mēneša atskaitē varu pierakstīt krievu kāzas daugavpilī, pamošanos kurzemes jūrmalā, vēl arī aizmigšanu vecpilsētas ieliņā un ceru arī, ka veiksmīga mācību gada beigšanu. bet jūnijs vēl nav beidzies.
un būšana mājās, šķiet, kļūst aizvien retāka parādība manā dzīvē, bet nav jau slikti. varbūt ir pat priecīgi.
tagad gan jāatpūšas no slīkšanas priekā. bail noslīkt, bet pēc tam uznirt, rijot garlaicības malkus.