dung_beetle
26 February 2011 @ 10:55 pm
puvusi žubīte  
šodien krūtīs smeldza. tilpums tajās par maz. šķita, ka eksplodēšu. bija jāskrien, jābrauc un jāsprāgst pasaules plašumos. zarnas, aknas, sirds un citi orgāni kristu kur kurais, asinis žļāgtos ar pārsteidzošu spēku. taču visam būtu bijis gals. smeldze būtu devusies uz citu galaktiku. kā gājpuntnu kāsis aizlidojis, gadalaikus sajaucis.
nevēlējos... nevēlos socializēties. man nav spēka. man ir nelabi. šodien manis nav.
pārnāca mājinieki, pavēstīja jaunumus, te jau atkal nekas priecīgs. vecums un skumjas. viens un tas pats, viens un tas pats. pa vidu es ar saviem netikumiem, stulbo prātu un rīcībām, kuras atceroties, man liek kratīties konvulsijās. un ne jau smieklu. lai gan šodien es smējos, smējos par kaut ko tik nenozīmīgu. vai vispār ir nozīmīgas lietas, par ko jāsmejas? te nu es atduros.
es laikam ar sevi spēlējos. un kas ir pa īstam?