pulkstenis sāka tikšķēt sesto stundu. bija gaišs, putniņos es neklausījos, taču ēku fasādes gan aplūkoju. tā nu es gāju un sapratu, ka neprotu lēni iet. it kā jau sīkums, bet derētu iemācīties.
bija tāds galīgs prieks par to, ka ir tik gaišs, prieks, ka ziemas tumšie rīti ir pagātne un nākotne, bet tagadne ir šis gaišums.
un vēl... mammai no rīta liku, lai atgādina, ka dusmojos. pietiek. jāiemācās arī dusmoties kārtīgi.