kādu dienu arī es sākšu domāt, uzvesties un rīkoties glītāk. kādreiz tam taču būtu jānotiek, vai ne? varētu arī tagad, bet tagad man nav īsti savu sajūtu. ir sveši un dīvaini, tās, šķiet, ir jaunas izjūtas. bet man nepatīk, nudien nepatīk. pie velna visu skaisto un sirdi plosošo, ja tāpat tas viss nekavē rīkoties nepareizi, ļauj domāt nesmuki, pie tam vairākkārt vienus un tos pašus nesmukumus! nav jēgas.
lieta ir tāda, ka vakar dzēru vīnu, tā glīti. es dzēru mājās. bija tiešām forši, jo man ļoti gribējās iedzert. vīns nebija tas, ko man kārojās, bet es nesmādēju. viss beidzās ar to, ka man vajadzēja uzsmēķēt, ko es nevarēju izdarīt, jo biju mājās. turklāt bija arī par īsu, prasījās vēl.
galgalā sanāk tā - kāda jēga no kaut kā laba, ja tāpat beigās nav labi?
vispār jau es gaidu kaut ko labu bez beigām vai ar labām beigām. man vienkārši ir apnicis nīkt. pūsti un smirdi pats, man tas ir pārāk garlaicīgi!